Sarunas ar DievuParaugs

Deviņdesmito gadu sākumā mēs ar Ričardsu(manu vīru) sākām diskutēt par iespējamu mūsu draudzes, kurā darbojāmies jau gandrīz desmit gadu, nomaiņu. Mēs ilgojāmies pēc mūsdienīgākas pielūgsmes un neredzējām, ka tuvākajā laikā šajā virzienā varētu būt kādas pārmaiņas. Pēc vairākiem mēnešiem bijām sašaurinājuši savu izvēli līdz divām vai trīs draudzēm un gaidījām savu pāriešanu. 

Tolaik bijām piekrituši piedalīties garīgās atjaunotnes pasākumā nedēļas nogalē. Vispirms tikās vīrieši, bet sieviešu rekolekcijas sekoja pēc divām nedēļām. Mēs bijām sajūsmināti par iespēju būt kopā ar Kungu šajā mūsu "starpdraudžu" periodā. 

Ričardam šīs septiņdesmit divas stundas kļuva par viņa personisko atjaunotni—kad viņš tās svētdienas vakarā ienāca pa durvīm, es varēju to saskatīt viņa sejā. Ričardam stāstot par piedzīvoto, es ar lielāko interesi sāku gaidīt savu rekolekciju pasākumu. 

Pēc tam, kad bija pārstāstījis daudzas notikušā detaļas, viņš beidzot pieķērās tematam, ko smalkjūtīgi bija pataupījis beigām. Piesardzīgā veidā viņš man izskaidroja, ka rekolekciju laikā Kungs viņam bija atklājis, ka mums nevajag atstāt mūsu draudzi—mums jāpaliek, kur esam iedēstīti. Kad beidzot izvēlējos vārdus, ar kādiem atbildēt, es dedzīgi izmetu, ka Kungs šo faktu noteikti nav atklājis man un, ka viņš acīmredzot nav sadzirdējis Dievu, uz ko viņš gudri atbildēja, ka mēs vienkārši nogaidīsim un paskatīsimies, kas notiks.

Pēdējās manu rekolekciju dienas vidū Kungs uzrunāja arī mani. Kādu brīdi es biju svētlaimīgā neizpratnē, bet nākamajā mirklī es pilnīgi noteikti sapratu: mums ir jāpaliek mūsu esošajā draudzē. Punkts. Manu iepriekš noteikto gribu satrieca Dieva stingrā, nesatricināmā griba - līdzīgi kā ātri braucošs auto ietriecas nostiprinātā dzelzs aizsargbarjerā.

Satricināta un jūtoties slikti, es sāku raudāt patiesas nožēlas asaras. Dievam bija vajadzīga mana paklausība. Mūs aicināja palikt mūsu draudzē, taču tajā brīdī es nevarēju saprast Dieva pamatojumu šim lēmumam. Bija vajadzīgi daudzi gadi, lai saprastu kāpēc. Taču tobrīd mēs izvēlējāmies paklausīt un palikām.

Tam visam sekoja dziļas brūces manā augstprātīgajā attieksmē—"ai!", kam sekoja kursa darbs pazemības skolā—divkāršs "ai!". Tajā laikā es apguvu dažas no visvērtīgākajām mācībām manā dzīvē - tikai tāpēc, ka toreiz paklausīju un biju spiesta tās apgūt. 

Man par pārsteigumu arī mūsu draudzē notika pārmaiņas Dieva maigi noteiktajā laikā. Tagad es pēc savas pieredzes zinu, ka Kungs var izmainīt jebkuru—pat mani. Un patiešām bija vērts gaidīt, lai piedzīvotu atjaunotni manā dzimtajā draudzē. Paklausībai vienmēr seko svētība.