Sarunas ar DievuParaugs

Lai arī viņa pati bija debesīs jau daudz gadu pirms ieprecējos ģimenē, es tiku dzirdējusi daudz nostāstu par mana vīra vecomāti Emmu Boldu Ekhofu. Viņas atstātais mantojums bija viņas dedzīgās lūgšanas. Kāds no draugiem atzinās, "Emmas lūgšanas aizkustināja debesis." Tādēļ varat iedomāties manu satraukumu, kad kādudien, pārcilājot vecas kastes, mēs uzdūrāmies dažiem Emmas virtuves nieciņiem—un starp šīm jau sarūsējušām lietām atradās viņas dienasgrāmata! Atverot šo mazo brūno grāmatiņu, es sāku to lasīt ar lielām cerībām. Tajā bija atrodami ieraksti par gandrīz katru 1942. gada dienu. Es izlasīju to līdz pēdējam vārdam, tad aizvēru un noliku malā. Lūk nožēlojamā patiesība: tur nebija nekā vērtīga. 

3. marts: "Izgludināju drēbes un salāpīju zeķes." 

8. marts: "Visi devās uz baznīcu. Duglass ieradās pusdienās. Ir diezgan vējains." 

9. marts: "Iztīrīju pagrabu. Brīnišķīga diena. Uzrakstīju vēstules." 

Vai interesanti? Jā, jo šeit bija sniegta detalizēta informācija par gadsimta vidus dzīvi laukos. Taču tā bija tikai augsnes virskārta. Visemocionālākais teikums visa gada garumā bija, "Šodien ir Dika (viņas vīra) dzimšanas diena. Es tik ļoti viņu mīlu."

Padomāsim kopīgi—ko, pēc tavām domām, man varētu nozīmēt atrast viņas dzīves Bībeles pantu vai viņas gada mērķi? Cik nozīmīgi varētu būt atrast kādu praktiska dievbijīga padoma graudu vai, vēl labāk—to, ko viņa mīlēja Jēzū un kāpēc? Cik vērtīgi būtu bijis atrast kādu uzrakstītu lūgšanu—kaut vaivienu? 

Emmas mazā grāmatiņa šobrīd atrodas man priekšā un man ir jautājums: vai viņa būtu rakstīju ko citu, ja būtu zinājusi to, cik ļoti es vēlējos uzzināt par viņas attiecībām ar Dievu? Vai viņa būtu vēlējusies savu lūgšanas pieredzi iekļaut manā grāmatā par lūgšanu? Visticamāk, ka jā. 

Pēc septiņdesmit gadiem, kad kasti ar mūsu izbalējušiem niekiem atvērs paaudze, ko mēs nekad neesam sastapuši, kāds sveiciens tos sagaidīs bēniņu loga gaismā? Vai ir kas tāds, ko mēs vēlamies pateikt par savu ģimeni? Par TICĪBU? Vai mūsu sirdī ir kāda lūgšana tiem, kas nāks pēc mums?

Mūsu personiskās sarunas ar Dievu ir vērtīgas—ļoti vērtīgas, un tās slēpj spēcīgu potenciālu aizkustināt paaudzes, ko mēs nekad nesastapsim.