Sarunas ar DievuParaugs

Dieva balss bieži vien nav skaļa. Svētais Gars ik palaikam mēdz runāt čukstus. Gadījumos, kad Viņš maigi izrāda savas bažas, ļoti prātīgi ir mums nekavējoties sevi nošķirt no iespējamiem slazdiem. Līdzīgi, kad Viņš klusi izsaka svētību, mēs varam izvēlēties paklausīt un pieņemt šo ticības radīto iespēju. Kungs ne vienmēr atkārto šos aicinājumus, tādēļ mums jāklausās uzmanīgi Viņa balsī un jārīkojas. 

Kādā pēcpusdienā vasaras vidū es saņēmu norādi, kas stingri mainīja manu ceļu. Daži no maniem bērniem bija uzsākuši apmeklēt kādu nelielu kristīgu skolu mūsu apkārtnē. Tās valdes loceklis, kurš bija arī man personisks draugs, piezvanīja, lai pajautātu, vai nevēlos piedalīties darba intervijā valodas skolotāja amatam nākamajam mācību gadam. 

Kāda negaidīta doma! Es labi atceros visu šo plusu un mīnusu salīdzināšanu un izsvēršanu, kas norisinājās manā prātā, kamēr telefonā to apslēpa mana neizteiksmīgā balss. Sākotnēji domās uzpeldēja viss negatīvais: man bija mākslinieces diploms. Par valodas mācību programmām es zināju nožēlojami maz. Gadiem ilgi nebiju strādājusi ārpus mājām. Skolotājas darbs ārpus mājām pavisam noteikti negatīvi ietekmēs mūsu ģimenē iedibināto kārtību. Šis amats nozīmēja vērā ņemamu darba apjomu—ak vai! Es pat nesaprotu, ar ko sākt. Un kāpēc man šķiet, ka tikšu izvēlēta citu, daudz kompetentāku skolotāju vietā, kas tiks intervēti šim amatam? 

Pēc tam prātā nāca iespējas: ja nu šī ir man dotā iespēja, lai palīdzētu kompensēt manu mācību maksu? Pat nelieli ienākumi būtu par svētību ģimenes budžetam. Vēl vairāk, man ļoti patika mācīt un man tas labi padevās. Izdevība mācīt ārpus mājām varētu būt patīkams izaicinājums—urā! Ja Dievs mani ir izvēlējies šim amatam, vai gan šim uzdevumam nenāks līdzi Viņa gudrība un spēks? 

Šajā sarežģītajā brīdī mani uzrunāja Kungs. Bija sajūta, ka Viņa roka paspieda manu plecu—vienreiz un maigi. Tas arī bija viss. Viņš lika saprast, ka piedalīties intervijā šim konkrētajam amatam ir svētīts ceļš. 

Mani pieņēma darbā mēneša laikā. Divu mēnešu laikā Kungs jau bija man atklājis vīziju šim darbam. Trešā mēneša laikā es rakstīju mācību programmu, komunicēju ar audzēkņiem un, kāds pārsteigums—es pilnībā izbaudīju šo procesu. Tagad es zinu, ka neuzņemoties šo izaicinājumu, man nebūtu prasmju un pārliecības uzrakstīt vēlāk tapušo grāmatu par lūgšanu. Šis viens paklausības solis ir nesis daudz svētību.