Sarunas ar DievuParaugs

Kungs mūs gana ar savu balsi un mēs Viņam atbildam ar savējo. Vai nav tikai loģiski, ka Viņš, kurš sevi sauc par Vārdu, pastāvīgi sazinās ar mums? Un arī tas, ka Viņam, kurš mūs radīja vienotībai ar Viņu, kurš ir upurējis pats Sevi, lai mēs varētu atgriezties pie Viņa, un kurš zina, ko mēs teiksim, pat pirms mēs esam paspējuši to izdarīt, patīk dzirdēt mūsu balsi sarunā ar Viņu? 

Par laimi, šī mums visnozīmīgākā saruna nekad nav balstīta uz mūsu labajiem darbiem, sasniegumiem vai mūsu izteikto jautājumu kvalitāti. Šī privilēģija sadzirdēt un tikt uzklausītiem balstās tikai uz Jēzus upuri. 

Saruna uzsākas brīdī, kad Kungs tiecas tuvoties. Dievs ir mīlestība un Viņa mīlestība tiecas pēc attiecībām. Mūsu ziņā ir atpazīt Viņa balsi un atbildēt Viņam. Tad Viņš uzticīgi atbild mums. Lūgšanu starplaikā mēs izbaudām Viņa klātbūtni, paklausām un uzticamies. Es domāju, ka šī nemitīgā saruna ir tas, uz ko Pāvils skubināja mūs, aicinot "lūgties nemitīgi." Mēs vai nu klausāmies, ko Kungs mums saka, vai izsakām kaut ko Viņam un paliekam Viņa atbildes gaidās. Šis ir mūsu dzīves pienākums un iepriecinājums. Galu galā, mēs saprotam, ka nespējam dzīvot bez sarunas Kunga. Mums ir vienkārši jālūdzas.

Lūgšana ir vienlaikus izglītojoša un stiprinoša. Mūsu saruna ar Dievu rada gudrību un nes mieru. Ja mēs nezinām, ko darīt tālāk, nākamais loģiskais solis ir lūgšana. Lūgšana rada atvieglojumu. Tā ir dabiska. Tā mums nes atpūtu. 

Runāt un klausīties Dievu ir dabiska atbilde mūsu vajadzībai pēc vienotības ar Viņu šobrīd. Līdzīgi vaļsirdīgajām Tevjē sarunām ar Dievu grāmatā Vijolnieks uz jumta, mēs runājam un klausāmies visā mūsu parastās dienas garumā. Kungs pastāvīgi mūs sauc un gaida, kad mēs pievērsīsimies Viņam. Esmu bieži domājusi par to, kāpēc vajadzīgs tik ilgs laiks, lai izveidotos attiecības. Kad mēs pagriežamies, mēs uzlūkojam Viņu—un saņemam atbildi.