Pola Tripa ikdienas Pateicības dienas pārdomasParaugs

Es vēlos, kaut varētu teikt, ka esmu vienmēr ar visu apmierināts. Es vēlos, kaut varētu teikt, ka es nekad ne par ko nesūdzos. Es vēlos, kaut varētu teikt, ka nekad neiekāroju to, kas pieder citiem. Es vēlos kaut varētu teikt, ka nekad citu cilvēku dzīvi neesmu apskaudis. Es vēlos, kaut varētu teikt, ka nekad neesmu nodomājis, ka Dievs kādam citam ir devis kaut ko tādu, ko viņš bija paredzējis man. Es vēlos, kaut varētu teikt, ka man labāk padodas skaitīt man dotās žēlastības nekā to, kā man trūkst. Es vēlos, kaut varētu teikt, ka mana tieksme pēc lietām nav nemaz liela. Es vēlos, kaut mana sirds beigu beigās būtu apmierināta.

Šīs visas ir tikai vēlēšanās, jo attiecībā uz mani tās nav pilnībā izpildījušās. Skaudība joprojām glūn manā sirdī. Tas ir viens no tumšajiem grēka rezultātiem, kas joprojām tur mitinās. Kāpēc Bībele tik stingri iestājas pret skaudību? Lūk kādēļ: kad skaudība valda pār manu sirdi, tur nevalda Dieva mīlestība. Nedaudz apsvērsim, ko īsti dara skaudība. Tā iedomājas, ka tev pienākas tādas svētības, kas tev patiesībā nepienākas. Kad tavā sirdī valda skaudība, "esmu svētīts" attieksmi aizstāj "man pienākas" attieksme. Skaudība ir egoistiska līdz dziļumiem. Skaudība vienmēr liek tevi pasaules centrā. Tā visu liek vērtēt saistībā ar tevi. Tā liek tev vērtēt dzīvi tikai no tavu vēlmju, vajadzību un sajūtu viedokļa.

Diemžēl, skaudība liek tev apšaubīt Dieva labestību, uzticamību un gurdību. Skaudība apsūdz Dievu par to, ka viņš nezina, ko dara vai, ka viņš nav uzticīgs tam, ko ir solījis. Kad esi pārliecināts, ka svētība, kas dota citam cilvēkam, pienākas tev, problēma tev nav tikai ar šo cilvēku, tev ir problēma attiecībās ar Dievu. Kad sāc apšaubīt Dieva labestību, tu pārstāj vērsties pie viņa pēc palīdzības. Kādēļ? Jo tu nemeklēsi palīdzību no personas, par kuru tu esi sācis šaubīties.

Skaudība izdara vēl kādu garīgi nāvējošu lietu. Tā rada tādus pieņēmumus, kādu nav nevienam. Skaudība ne tikai pieņem, ka tu zini vairāk par kāda cita dzīvi nekā tu jebkad to varētu zināt, tā arī iedomājas, ka tev ir skaidrāka izpratne nekā Dievam par to, kas ir vislabāk. Vēl vairāk, skaudība liek tev aizmirst Dieva apbrīnojamo glābšanas, pārveidošanas, stiprinājuma un pestīšanas žēlastību. Tu kļūsti tik ļoti aizņemts ar visa, kā tev trūkst, uzskaitīšanu, ka milzīgās Dieva žēlastībā dotās svētības—svētības, ko mēs nekad nespētu iegūt, sasniegt vai būt pelnījuši—paliek neatpazītas un neapsveiktas. Un tādēļ, ka skaudība vairāk koncentrējas uz to, ko tu gribi, nekā uz dzīvi, kādai tevi Dievs ir aicinājis, tā attur tevi no uzmanības pievēršanas Dieva pavēlēm un brīdinājumiem un tādēļ atstāj tevi morālās briesmās. Vienīgā izeja attiecībā uz skaudību ir Dieva glābjošā žēlastība—žēlastība, kas pārveido uz sevi vērstus grēciniekus priekpilnos un apmierinātos Dieva pielūdzējos.