Pola Tripa ikdienas Pateicības dienas pārdomasParaugs

Tā ir patiesība, ka viens no lielākajiem grēkiem mūsu attiecībās ir aizmāršības grēks. Pārdomā šo Jēzus līdzību:

Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. 28 Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? (Mateja 18:23-33)

Mēs varam būt tik ļoti aizmāršīgi. Mēs visi varam nespēt atcerēties pār mums izlietās mīlestības un žēlastības lieliskumu. Mēs visi spējam aizmirst, ka mēs nekad nebūtu varējuši nopelnīt vai būt cienīgi saņemt labākās lietas mūsu dzīvē; tās mums pieder tikai pateicoties žēlastībai. Lūk problēma: cik ļoti tu aizmirsti tev dotās žēlastības, par tik vieglāk tev ir nesniegt tālāk žēlastības citiem. Cik ļoti tu aizmirsti, kādā mērā tev ir piedots, tik ļoti vieglāk tev ir nepiedot citiem cilvēkiem tavā dzīvē. Ja tu nenēsā savā sirdī pateicību par tev brīvi sniegto mīlestību, ir viegli tev nemīlēt citus tā, kā būtu vajadzīgs.

Tā ir, un vienmēr ir bijusi, taisnība, ka neviens nedāvā apžēlošanu labāk par cilvēku, kas ir dziļi pārliecināts, ka tāda ir vajadzīga arī viņam pašam, un ka to ir žēlīgi dāvājis maigās žēlsirdības Dievs. Viņš dod to, ko mēs nekad nebūtu varējuši nopelnīt: kāpēc tad mēs novēršamies un atsakāmies dot, pirms citi ir pielīdzinājušies kaut kādai mūsu noteiktai mērauklai? Aicinājums piedot nekavējoši atklāj mūsu vajadzību pēc piedošanas. Aicinājums apžēlot atklāj, cik ļoti mums pašiem vajadzīga žēlastība. Aicinājums piedot ir vienlaikus aicinājums atcerēties un būt pateicīgiem. Kad atceries, cik ļoti pats esi nepilnīgs, tev atmaigst sirds pret citiem, kas ir nepilnīgi. un tu vēlies, lai tie saņemtu to pašu žēlastību, kas ir tava vienīgā cerība. Lai Dievs dod mums žēlastību atcerēties un vēlmi sniegt citiem to, ko paši esam saņēmuši.