Pola Tripa ikdienas Pateicības dienas pārdomasParaugs

Mēs visi to darām, ļoti iespējams, ik dienas. Mums nav ne jausmas, ka mēs to darām, tomēr tam ir milzīga ietekme uz to, kā mēs redzam sevi un atbildam citiem. Tas ir viens no cēloņiem daudzajām attiecību problēmām pat Dieva namā. Kas ir tas, ko mums visiem sanāk darīt un kas rada tika daudz ļaunuma? Mēs visi mēdzam aizmirst.

Mūsu dzīves aizņemtībā un egocentrismā mēs diemžēl aizmirstam, cik ļoti mūsu dzīve bijusi žēlastības svētīta un radikāli mainīta. Fakts, ka Dievs ir svētījis mūs ar savu labvēlību, kaut esam pelnījuši viņa dusmas, izbalo no mūsu atmiņas kā dziesma, kuras vārdus reiz zinājām, bet vairs nespējam atcerēties. Realitāte, ka katru rītu mūs sagaida pilnīgi jauna žēlastība, nav tas, kas nodarbina mūsu prātus, drudžaini gatavojoties dienas sākumam. Kad dienas beigās bezspēkā noliecam savu nogurušo galvu tik ļoti nepieciešamajam miegam, mēs bieži vien nespējam atskatīties uz daudzajām žēlastībām, kas mūsu mazajā dzīvē lāsojušas no Dieva rokām. Mēs reti atrodam laiku, lai apsēstos un apcerētu, kāda būtu bijusi mūsu dzīve, ja Pestītāja žēlastība nebūtu ierakstīta mūsu personiskajā stāstā. Diemžēl, mums visiem ir tieksme aizmirst saņemtās žēlastības. Žēlastību aizmāršība ir bīstama, jo tā formē tavu domāšanas veidu attiecībā pret sevi pašu un citiem cilvēkiem.

Kad tu atceries par žēlastību, tu arī atceries, ka tu vispār pilnīgi neko neesi darīijis, lai nopelnītu to, ar ko žēlastība tevi svētījusi. Kad tu atceries par žēlastību, tu esi pazemīgs, pateicīgs un maigs. Kad tu atceries par žēlastību, tavu žēlošanos aizstāj pareicība un uz sevi koncentrēšanās vietā nāk pielūgsme. Bet, kad tu aizmirsti par žēlastību, tu lepni saki sev, ka tas, kas tev pieder, ir tavs sasniegums. Kad aizmirsti par žēlastību, tu pieskaiti saviem nopelniem to, ko var radīt vienīgi žēlastība. Kad aizmirsti par žēlastību, tu sauc sevi par taisnīgu un jūties pelnījis saņemto, un tu dzīvo prasībām piepildītu dzīvi, balstoties uz savām tiesībām.

Kad aizmirsti par žēlastību un uzskati, ka visu to esi pelnījis, tev ir ļoti vienkārši nesniegt žēlsirdību tālāk citiem. Ar lepnumu tu domā, ka tu saņem, ko esi pelnījis - tieši tāpat kā viņi. Tava lepnā sirds nav maiga, tādēļ to nav viegli aizkustināt citu cilvēku lūgumiem. Tu aizmirsti, ka tu drīzāk esi līdzīgs savam brālim viņa vajadzībās nevis atšķirīgs no tā, un nespēj atzīt, ka neviens no jums Dieva priekšā nav neko pelnījis. Pazemība ir augsne, kurā aug žēlsirdība pret citiem. Pateicība par saņemto žēlastību motivē sniegt tālāk žēlsirdību citiem. Pāvils saka, "Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis" (Efeziešiem 4:32).