Известные библейские стихи из Evangelijs pēc Mateusa 19

Поделиться

Pasavēris uz jim, Jezus saceja: Cylvākim tys ir navarams, bet Dīvam vyss ir varams.

Un kū Dīvs ir savīnōjis, tō cylvāks lai naškir.

Bet Jys tim atbiļdēja: Vai jyus naasat lasejuši, ka Tys, kurs īsōkumā radeja cylvākus, radeja veirīti un sīvīti? Un saceja: Tōpēc veirs pamess sovu tāvu un mōti un pīsavīnōs sovai sīvai, un obi tops vīna mīsa. Tai tad, jī vairs nava divejas, bet tikai vīna mīsa.

Tad Jezus saceja: Atļaunit bārnim un nalīdzit jim īt pi Manis, jo eistyn taidim pīdar dabasu vaļsteiba.

Un daudzejī nu pyrmajim byus pādejī, un nu pādejim pirmī.

Un ikvīns, kas Manis dēļ pamat sātu, brōli, mōsu, tāvu, mōti, (sīvu), bārnus un teirumus, symtkōrteigi sajems atpakaļ un montōs myužeigū dzeivi.

Jezus atbiļdēja: Jo gribi byut piļneigs, ej, izpōrdūd sovu montu un izdoli nabogim; tad tev byus krōjums dabasūs. Pēc tam, atgōjis, ej Maņ pakaļ.

Bet Jys tam saceja: Kōpēc tu nu Manis vaicoj par lobu? Vīns ir Lobais (Dīvs). Bet jo tu gribi īīt dzeivē, tad piļdi bausleibas.

Otkon Es jums soku: kameļam vīgļōk ir izīt cauri odotas acei, na bogōtam īīt Dīva vaļsteibā.

Un Es jums soku: Kurs atstōj sovu sīvu, jo na lauleibas lauzšonas dēļ, un cytu precej, tys lauž lauleibu. Kas atstōtū precej, tys lauž lauleibu.

Bet Jezus saceja sovim mōceklim: Patīši, Es jums soku: gryuši ir bogōtam īīt dabasu vaļsteibā.