Izglābtie sapņiParaugs

Kādā burvīgā sestdienas rītā es skatījos uz savu jauko, mierīgi guļošo 3 gadus veco meitu. Es nepacietīgi gaidījum viņas pamošanos, ko biju ieplānojusi viņu pārsteigt ar viņas iecienītajām brokastīm, aizvest uz kino un uzcienāt ar saldējumu.   

Es maigi viņai pabīdīju prom no pieres matus un sāku glāstīt viņas vaidziņu. "Mosties, mazā miegamice," es viņai čukstēju ausī.   

Pēkšņi, uznākot dusmu lēkmei, viņa sāka mētāt pa gaisu savas rokas un kājas. "Nēēē! Es negribu mosties," viņa mežonīgi spiedza. Viņas mazā eņģeļa sejiņa saviebās un pieņēma sarkanas bietes krāsu. 

Mana sirds saskuma. Neskaitot to, ka viņas dusmu lēkme mani satracināja, es biju dziļi vīlusies, jo mums nebūs iespējas kopīgi izbaudīt priekpilnu dienu, ko es viņai biju iecerējusi. 

Mana meita gribēja palikt gultiņā - tur, kur viņa tobrīd atradās. Viņai bija ērti šajā sapņainajā snaudā. Viņas mežonīgo protestu dēļ viņai nācās atteikties no kaut kā patiešām lieliska. Nekādā gadījuma es vairs nevēlējos viņu izvest mūsu kopīgajā īpašajā pasākumā, sagādājot balvu par viņas dusmu lēkmi. Ja viņa būtu zinājusi, kas man priekš viņas ir padomā, vai viņa būtu uzvedusies citādi? Ja viņa uzticētos manam plānam, ja viņa uzticētos man, vai viņa būtu devusi citādu atbildi? 

Cenšos saprast, vai es kādreiz esmu palaidusi garām ko tādu, ko Dievs bija man paredzējis, būdama pārāk pārņemta ar sava esošā komforta saglabāšanu? Būdama pārāk koncentrējusies uz to, koes vēlos. 

Reizēm mēs gribam to, ko mēs gribam, un mēs domājam, ka tieši tas mums ir vajadzīgs. Taču, ja mēs patiešām ticam, ka Dievs ir labs un Viņa plāns ir labs, mēs ieklausīsimies. Mēs sekosim—pat tad, ja tas izjauks mūsu pašu plānus un izvedīs mūs ārpus mūsu komforta zonas. Pat tad, ja tas tas nozīmēs, ka mums ir jāļauj aiziet mūsu attiecībām, ieradumiem vai sāpēm, kas mūs tur uz vietas.   

Uzticēšanās ir ticībai pašos pamatos—ticēt Dievam nozīmē uzticēties viņa plānam pat tad, ja to nesaprotam. Tas ir arī pamatā Dieva sapnim mūsu dzīvei. Brīžos, kad man likās, ka dzīve, kādu es to pazīstu, pilnībā brūk kopā, uzticēšanās Dievam deva man stingru pamatu, uz kā atsperties. 

"Mosties, dārgā. Atver savas acis. Nāc man līdzi. Esmu tev ieplānojis kaut ko brīnišķīgu. Lai tu varētu piedzīvot to, kas man ir padomā tev, tu nevari palikt tur, kur šobrīd atrodies. Ir laiks doties uz priekšu, mana mīļā." 

Es ticu, ka Dievs mūs ar tevi ielūdz piedalīties plānā, kurš ir apbrīnojamāks nekā to spēj uzburt mūsu iztēle. Plānā, kurš ietver visa, kas mums reiz tapis nozagts vai ir nozaudēts, atjaunošanu un atgūšanu. Jautājums tikai, vai mēs pietiekami Viņam uzticēsimies, lai sekotu?