Izglābtie sapņiParaugs

Mana pirmā Mātes diena - diena, kura likās, ka būs ziedu un pāri plūstošu atmiņu pārpilna. Tā vietā izrādījās, ka es esmu spiesta noklausīties atzīšanos, kas novedīs līdz manas laulības beigām. Ievainota un sērojoša, pirmās 24 stundas es nebiju spējīga kārtīgi aprūpēt savu mazo meitenīti. Mani dārgie draugi bija pietiekoši laipni, lai tonakt paņemtu viņu pie sevis. 

Kad nākamajā dienā ierados viņai pakaļ, es apsēdos asaru peļķē uz savas draudzenes dzīvojamās istabas paklāja, vaimanādama. "Es biju viņa līgava. Mēs devām viens otram zvērestu. Mums bija kopā jāaudzina bērni un jāsagaida mazbērni. Mums bija jāpārrauj šķiršanos loks mūsu ģimenēs. Mums bija kopīgi jāsagaida vecumdienas." 

Viņa līdzcietīgi klausījās un tad izteica savu novērojumu. "Harmonija, izklausās, ka tu esi radījusi gleznu, kādai tavuprāt būtu jāizskatās tavai dzīvei. Es zinu, ka tas ir smagi, bet šobrīd varētu būt pienācis brīdis atstāt šo audeklu un uzticēties Dievam, lai Viņš rada jaunu".

Viņai bija taisnība. Es ne tikai bēdājos par dzīvi, ko pazinu, bet arī par dzīvi, kādu to sev iztēlojos. Bēdas pēc bēdām. Lielākā daļa no mums ir veltījuši laiku tam, lai iztēlotos, kāda varētu būt mūsu dzīve. Mēs savās domās veidojam gleznu ar mūsu laulībām, bērniem, karjeru, draudzības saitēm un reizēm pat ar šo lietu izkārtojumu noteiktā laikā. 

Vīzija ir laba lieta, taču, kas notiek, kad mūsu sapņus un gaidas sadragā dzīves vilšanās? Mīļoto cilvēku nāve, laulības izjukšana vai zudusi karjera? Kā mēs uz to reaģējam? Vai kļūstam nikni pret Dievu un atbildam ar rūgtumu sirdī? Vai zvēram sev vairs nekad nesapņot, jo mūsu cerībām tiek pārlieku nodarīts pāri? Vai arī, vēlamies atvērt savas plaukstas un atdot savas dzīves gleznu Viņam?

Es arī esmu gleznojusi savas iedomātās dzīves ainas, tomēr esmu atklājusi, ka mans audekls varētu nesakrist ar pilnīgo Dieva man gleznoto audeklu.

Fantāzijas var līdzināties elkdievībai. Tas notiek, kad mēs balstām savu uzticību mūsu prāta veidotajā tēlā. Daudzkārt vieglāk var būt uzticēties tam, ko paši varam redzēt un kontrolēt, nekā Dievam, ko nevaram redzēt un kontrolēt.

Patiesas attiecības un intimitāte var būt biedējoši. Dziedināšana var būt biedējoša. Šīm lietām vajadzīga uzticēšanās un drosme staigāt kopā ar Dievu pa nepazīstamām takām veidos, ko neesam iztēlojušies. Taču Dievs, mūsu Dievs grib mūs vest šajā ceļā. Viņš darīs mūsu nevienmērīgo gaitu vienmērīgu un ienesīs gaismu, kur tās trūkst.

Ja ļausim Dieva gaismas kūlim iespiesties mūsu sirdī, Viņš izgaismos mūsu patiesos sāpju cēloņus, lai varētu notikt dziedināšana. Tikai tad mēs spēsim skaidri ieraudzīt, kas mums licis iegrimt fantāzijās. Tikai tad mēs būsim spējīgi atdot mūsu dzīves gleznu labajam Dievam, zinot, ka Viņš var paveikt nesalīdzināmi un neizmērojami vairāk nekā mēs spējam lūgt, iedomāties vai iztēloties!