Jēzus klātbūtne

Denijs Savedra

"Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā. Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna, un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: "Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies."—Lūkas 1:39-45 (RT65)

Ir kāda lieliska Braiena un Ketijas Torvaltu dziesma, kuras teksts skan šādi, "Tev ienākot istabā, viss izmainās; tumsa sāk drebēt gaismas, ko tu ienes, priekšā. Un, kad Tu ienāc telpā, ikviena sirds aizdegas un nekam citam vairs nav nozīmes, kā tikai būt pie tavām kājām un Tevi pielūgt." 

Tikai dažas vietas Bībelē manī izraisa tik spilgtas emocijas, kā šī Lūkas 1 rakstvieta. Uz mirkli kopīgi iztēlosimies šo skatu . . . Tiklīdz eņģelis Gabriēls pasludina Marijai šo apbrīnojamo, brīnumaino, pasauli pārveidojošo vēsti, ka viņai piedzims ilgi gaidītais Mesija, viņa sāk gatavoties ceļam pie savas māsīcas Elizabetes, par kuras grūtniecību eņģelis arī pavēstīja Marijai.

Pēc dažām dienām viņa ieradās pie māsīcas un to sveicināja, visticamāk, ar ierasto sveicienu "Miers ar tevi." Un tiklīdz viņa ienāca istabā, tiklīdz Marijas balss nonāca Elizabetes ausīs, notika kaut kas brīnumains un brīnišķīgs: bērniņš tās miesā "ar līksmību sāka lēkt". Tikai no Marijas balss skaņas vien vēl nedzimušais Jānis, kurš reiz kristīs vēl nedzimušo Jēzu, palēcās Elizabetes miesā. Vai tas nav apbrīnojami?

Saistībā ar šo teologs Metjū Pūls ir teicis, "Bērniņa kustības mātes miesās . . . nav nekas neparasts . . . tomēr, nav šaubu, ka šis bija kaut kas vairāk par parastu bērna sakustēšanos." Visdrīzāk, ka Elizabete jau iepriekš bija jutusi Jāņa spārdīšanos vai kustēšanos savā miesā, tomēr šoreiz tas bija citādi. Tā bija mātes klēpja pielūgsme; tas bija kā Dāvidam 2. Samuēla grāmatā 6:14 (RT65), kurš "dejoja no visas savas sirds Tā Kunga priekšā", tikai šeit tas notika Elizabetes vēderā! Tajā brīdī viņa uzreiz Svētajā Garā atpazina šīs lēkšanas iemeslu. Viņa saprata, ka viņa atrodas Kunga, Dieva Dēla, Mesijas un Pestītāja klātbūtnē. 

Un tādēļ viņa dedzīgi izsaucās, "No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Man patīk šis pants New English Translation Bībeles tulkojumā (NET, pievienots izcēlums): "Un kas es tāda esmu, ka mana Kunga māte nāk pie manis?"

Ikreiz, lasot šo dialogu, esmu aizkustināts līdz asarām. Vai vari iztēloties, kādas bija Elizabetes sajūtas, kad viņa saprata, kā klātbūtnē viņa atrodas, kad Svētais Gars viņai atklāja Tas ir Viņš, Viņš ir šeit; tavs Glābējs un Kungs ir šeit tavas māsīcas klēpī! Tas man atgādina Simeonu, kuram pēc Jēzus ieraudzīšanas bija tas gods turēt jaundzimušo Mesiju savās rokās un, kurš teica, "Jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm" (Lūkas 2:30-31 RT65). 

Kad mēs piedzīvojam Jēzus klātbūtni, tas ir neaprakstāms prieks. Ir piepildījuma sajūta, miers, dedzība, kas liek mums izpaust svinēšanā un tīrā, neaptumšotā priekā. Važas ir sarautas, zvīņas ir nokritušas, ļaudis tiek dziedināti, tumsa bēg prom un nogurušie rod atpūtu. Nekas pasaulē nespēj līdzināties šai sajūtai! Kā ticīgajiem mums katru dienu ir jādzīvo ar šo realitāti. 

Es lūdzos, lai mēs visi un ikviens to neaizmirstam; lai mūsos mītošā Svētā Gara iedvesmoti, mēs nekad nezaudējam izbrīnu, godbijību un prieku, ik dzīves mirkli pavadot Kunga klātbūtnē. Es lūdzos, lai mēs nekad neuzskatām Viņa klātbūtni kā pašsaprotamu un, ka mēs pastāvīgi, ik dienas tiktu no jauna piepildīti ar Viņa Garu. 

Līdzīgi, kā Marija viņas grūtniecības laikā, mēs nēsājam Dieva klātbūtni sevī it visur, kurp dodamies. Mēs sevī nēsājam Dieva brīnišķīgo dāvanu, to dāvanu, ko izplatīt apkārtējiem šajā pasaulē ir mums dots uzdevums! Ko tu esi iesācis ar to? Kādu iespaidu tu radi citiem, ienākot istabā? Kā citi reaģē, tevi sastopot, izdzirdot tavu balsi? Vai Kunga neredzamā klātbūtne tevī ir viņiem uztverama? Vai pasaules gaisma spīd tavā dzīvē vai tu esi to apklājis un paslēpis? 

Draugi, tuvojoties Ziemassvētkiem, laikam, kad svētku ugunis piepilda mūsu pilsētas, es lūdzos, lai mēs, kas sevī nēsājam Pestītāja klātbūtni, visspožāk atmirdzētu Kristus gaismā tā, "ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs" Mateja 5:16 RT65).