Mīli, kā JēzusParaugs

Gaidot bankas rindā

Mani vienmēr ir mulsinājuši sociālā statusa jautājumi. Kāpēc mēs, cilvēki, dažus cilvēkus paaugstinām, bet citus ne? Var būt daudzi faktori, kas ietekmē cilvēka vietu uz sociālā statusa skalas: slava, bagātība, spējas, skaistums, personība, tituls, mantojums, utt.

Tas laikam bija vidusskolas laikos, kad es pirmo reizi pamanīju popularitātes dažādās pakāpes, un jau pieaugušā vecumā es turpinu pamanīt, ka cilvēku masas citiem vienprātīgi seko, bet citus - kopīgi ignorē. Mēs vērtējam sevi, dažus ierindojot pirmajās vietās, bet citus - pēdējās.

Pirmajā gadā pēc pārcelšanās uz lielpilsētu es pieļāvu muļķīgu kļūdu, sestdienā apmeklējot bankomātu. Ceļā uz tikšanos ar kādu, kuram par sevi vēlējos radīt labu iespaidu, es ieņēmu vietu garā, nepacietīgu cilvēku, kuriem vajadzēja skaidru naudu nedēļas nogalei, veidotā rindā. Iegrimusi domās, es uzreiz nepamanīju pieaugošo kņadu rindas, kas bija vismaz astoņu cilvēku gara, priekšā. Manu uzmanību piesaistīja šņuksts un lamu vārds un es redzēju, kā sieviete ar taisnotiem matiem cenšas savaldīt savas emocijas, lai pabeigtu darījumu. Es lūkojos uz sievieti un tad paskatījos uz cilvēkiem, kas stāvēja aiz manis un man priekšā. Visi centās izvairīties no acu kontakta un pieklājīgi (vai vienkārši nepacietīgi) ignorēja sievieti, kuru bija piemeklējusi kāda krīze. Sieviete atcēla savu darījumu, pagriezās pret visiem mums un noteica: "Mans tētis tikko aizgāja mūžībā". Tā nebija atvainošanās, bet gan vairāk, kā paskaidrojums. Nesaņemot nekādu atbildi, viņa pagriezās un, turpinot raudāt, devās uz stāvlaukumu. Es vēros apkārt, meklēdama kādu, kas grasītos palīdzēt, domājot, ka kādam vajadzētu šeit kaut ko darīt. Man par nepatiku toreiz man ienāca prātā, ka iemesls, kāpēc manas kājas palika kā pielīmētas zemei, bija tas, ka nevēlējos zaudēt savu vietu strauji augošajā rindā.

Cik bieži mēs uzskatām savas pašu intereses par nozīmīgākām, nevis vienkārši mīlam citus tai veidā, kā to darīt mūs aicina Jēzus? Cik bieži mēs ignorējam tos, kuri ir dārgi Kristum, jo paši nosakām viņu vērtību? Tajā brīdī pie bankomāta es vairāk uztraucos par to, ka man kaut kur bija jāpaspēj un kādu jāpārsteidz. Šī sieviete man nebija nekas, un es egoistiski pieņēmu, ka man nav laika priekš viņas. Bet Kristus mūs neaicina Viņam kalpot tikai tad, kad tas ir ērti mums. Viņš mūs neaicina kalpot tikai tiem, kurus paši uzskatām par savas uzmanības vērtiem. Viņš apgriezīs otrādi mūsu prioritātes - no izlaiduma karalienei līdz pornozvaigznei, vai no slavena sportista līdz atkarīgajam - un paziņos, ka, neskatoties uz mūsu seklajiem spriedumiem, pirmais būs pēdējais, bet pēdējais - pirmais.

Tagad sērojošā sieviete ar grūtībām centās atslēgt automašīnas durvis, un es skrēju pie viņas. Manai sirdij pildoties ar līdzjūtību, viņa bija kļuvusi par manu galveno prioritāti. Viņas pārsteigtās sejas izteiksmes pavadīta, es sirsnīgi noteicu: "Man ir ļoti žēl par Jūsu zaudējumu". Viņas seja vēlreiz sašķobījās un es viņu apskāvu, kamēr viņa raudāja. Pēc minūtes viņa nomierinājās un klusi pateicās, pēc tam viņa iekāpa savā mašīnā un aizbrauca. Es atgriezos pie bankomāta, kur bariņš cilvēku, mani pilnībā ignorējot, centās sevi nodarbināt ar saviem telefoniem,

Un es nostājos rindas galā.

Beta Kāstla
Life.Church Radošo mediju komanda (Sieva)