Mīli, kā JēzusParaugs

Tā, kā Kristus mīl draudzi (2. daļa)

Mēs bijām precējušies tikai divus īsus gadus, kad kādu nakti viņa sajuta to pirmo reizi: asas, durošas sāpes, kas acumirklī pārņēma visas citas maņas. Nākamo stundu laikā tās mazinājās sāpju viļņu, grimašu un asaru pavadītas. Kā jau kautrīgs un izkāmējis divdesmitgadnieks es tiku apsolījis mīlēt šo sievieti priekos un bēdās, bet es biju pieņēmis, ka sliktās dienas nāks tikai pēc daudzu gadu sagatavošanās tām. Bet tā nenotika. Sāpes atgriezās. Naktīs, ar jaundzimušo blakus istabā, mēs centāmies savienoties patīkamajā veidā, kā dara vīri un sievas, bet tā vietā piedzīvojām tikai sāpes. Tās bija tikai pirmās dienas no sekojošā trīs gadus garā intimitātes neesamības tuksneša. Tās iezagās mūsu guļamistabā un aptumšoja mūsu laulību, kā gara vakara ēna. Tas, kam bija jātuvina mūs vienu otram, pārvērtās par mūs šķirošu aktivitāti. Nedēļas pagāja un mēs mēģinājām vēlreiz, cerot, ka apstākļi būs mainījušies, bet tie nebija. Drīz vien mēs pārstājām mēģināt vispār. Daudzas naktis mēs viens otram gultā uzgriezām muguru, pagriežoties pret pretējo sienu. Es dzirdēju viņas apslāpētos šņukstus, viņai cenšoties noslēpt savas sāpes, kamēr es klusībā lēju asaras savā spilvenā.

Tas nebija tā, kā biju iedomājies laulību. Netīrie trauki un mazuļa pamperi, mazgājamā veļa un mauriņš - visi pienākumi krājās un atstūma mūs arvien tālāk vienu no otra. Pēc strīdiem vairs nebija salabšanas mirkļu. Vairs nebija sestdienas rīti. Vairs nebija kopīgi randiņi. Cīņa traumēja mūs gan fiziski, gan emocionāli. Es domāju, ka mīlu viņu, tā kā Kristus mīl draudzi, taču patiesībā es nezināju, ko nozīmē atdot sevi viņas dēļ. Es uzzināju to, cik maz es patiesībā zinu par Jēzus mīlestību. Es nopietni prātoju par izstāšanos. Daudzus vakarus es paliku nomodā ilgāk, lai pēc viņas došanās gulēt, sauktu uz Dievu lūgšanā. Es redzēju, ka mani atkārtotie mēģinājumi atjaunot saikni ar viņu, dienu no dienas tika noraidīti tādu iemeslu dēļ, kurus es nesapratu.

Tieši tad Dievs atvēra manas acis un es atceros sevi nodomājam: tieši tā Jēzus jūtas manis dēļ. Katru rītu Viņš mani aicināja nodoties attiecībām ar Viņu, bet es biju pārāk aizņemts. Vakaros, pirms došanās gulēt, tā vietā, lai pavadītu laiku ar Jēzu, es tērēju laiku sevis žēlošanai. Es varēju iedomāties Jēzus skumjas un sāpes, man atkārtoti noraidot Viņa personīgos aicinājumus

Visu šo laiku es biju turējies pie savām vīra tiesībām, apgalvojot, ka tas viss ir paredzēts mūsu laulības stiprināšanai. Ja es vēlējos noturēties, tad man bija jāmainās. Pat tad, kad tas šķita vienpusēji, viņai vajadzēja, lai es atmetu savas vīra tiesības un mīlu viņu bez nosacījumiem. Tāpēc ikreiz, kad jutu atraidījuma dzēlienu, es atcerējos, kā jutās Dievs, kad atraidīju Viņu. Vēstulē efeziešiem ir teikts, ka vīrs, kas mīl savu sievu, mīl sevi pašu. Es iemācījos, ka tad, kad jūtos nemīlētākais, tieši tad man visvairāk vajadzēja mīlēt savu sievu. Šāds briedums nenāca vienkārši laika gaitā. To bija nepieciešams attīstīt ar sāpēm, upurēšanos un paklausību.

Man joprojām nesanāk mīlēt viņu, kā to dara Jēzus, bet Viņš Savā žēlastībā ir pilnībā atjaunojis mūsu laulību un devis mums ciešu saikni. Sāpju un izvēles mīlēt vienam otru, ejot tām cauri, dēļ, mēs baudām tādu tuvību, kādu dažas laulības nekad nepiedzīvos.

Maikls Martins
YouVersion komanda