Veltīgi noraizējiesParaugs

Ja nu tu spētu slavēt Dievu pat sāpju brīdī? Braiens piedzīvoja trauksmes sajūtu, kas izraisīja arī pie dažus fiziskas saslimšanas simptomus. Taču ar šo pieredzi viņš atklāja, ka viņam joprojām ir tik daudz par ko pateikties Dievam. Lūk, viņa stāsts:

Pirmoreiz ar akūtu trauksmes sajūtu un paniku es saskāros pirms daudziem gadiem sarežģītā savas dzīves posmā ārzemēs. Cenšoties apgūt jaunu valodu, uzsākt biznesu, būt par Kristus gaismu vietā, kur pat nebija īsti draudzes, un audzinot dvīņus gada vecumā bija tāda sajūta, it kā pamazām grimstot tumšā nāves ielejā. 

Vairāku mēnešu garumā es cietu no sāpēm krūtīs, galvassāpēm un citām slimībām, kas bija kā katalizators bailēm un uztraukumiem kā vēl nekad iepriekš. Līdz tam savas dzīves brīdim es nebiju vēl pārāk cīnījies ar uztraukumiem un, ja godīgi, es pat sevī lepojos kā drosmīgs riskētājs. Taču drīz vien es sāku domās gremdēties sliktākajos scenārijos—pārliecībā, ka manī ir kaut kāda nopietna problēma vai manai ģimenei notiks kaut kas briesmīgs. 

Ļaudis mēdz jautāt vai mana trauksme bija apstākļu, psiholoģiskas vai garīgas dabas izraisīta. Rūpīgi pārdomājot, esmu cieši pārliecināts, ka atbilde ir "jā". Es uzskatu, ka bieži vien var būt vairāki apstākļi vienlaikus. Stress var sakāpināties līdz tādam līmenim, ka pat vispacietīgākie cilvēki var tikt pakļauti tā pieaugošajai iedarbībai. 

Tāpat arī, līdzīgi citiem fiziskiem trūkumiem vai slimībām, daži no mums piedzīvo brīžus, kad mūsu ķermeņa ķīmiskie elementi nav līdzsvarā. Visam papildus, mūsu gara ienaidnieks meklē izdevības kad uzbrukt, cenšoties trāpīt mūsu vājākajās vietās. 

Pāvils, savā slavenajā aicinājumā Filipiešiem 4:6-7 ne par ko nezūdīties, mūs aicina ne tikai lūgties, bet arī pateikties. Pāvila pamācības konteksts nav saistīts ar uzvaras lauriem un neseko brīnumainiem notikumiem. Patiesībā, Pāvils pats atradās diezgan briesmīgā situācijā. Viņš rakstīja filipiešu draudzei no cietuma, būdams ļoti neskaidras nākotnes jausmās. Un tomēr, viņa vēstule atspoguļo viņa dziļo prieku un līksmības pilno attieksmi. 

Tātad, savu ciešanu brīžos mēs spējam arī slavēt. 

Es neticu, ka Pāvils mūs aicina izteikt neīstu pateicību. Es domāju, ka Pāvils mūs aicina pateikties par to, par ko ir jāpateicas, pat brīžos, kad esam vienalga kādu cīņu pārņemti. 

Esmu sapratis, ka man vienmēr ir par ko priecāties. Pat vissmagāko manis piedzīvoto pārbaudījumu laikā ir bijušas lietas, par ko esmu pateicīgs. Pārdomas par tām un izteiktā pateicība Viņam palīdz transformēt manu skatienu un pielāgot manu prātu. 

Negatīvu vai stresa pilnu domu pārbagātība var izraisīt vispārēju draudīga likteņa sajūtu. Taču, pat izsakot savu pateicību Dievam kā piespiedu disciplīnas radītu rīcību, es bieži vien piedzīvoju, ka nospiestība sāk izzust. 

Ar to es negribu teikt, ka pastāv kāda maģiska formula dzīvei bez raizēm. Taču princips slavēt Dievu pat caur sāpēm ir ceļš uz Viņa dzīvību nesošo klātbūtni, kas mums piedāvā mieru. 

Braiens