Veltīgi noraizējiesParaugs

Ja nu raizes spēj tevi pietuvināt Jēzum? Džordans pavadīja veselu gadu, lūdzoties raizēm atkāpties, līdz atklāja kaut ko dziļāku—ciešākas attiecības ar Jēzu. Varbūt vari atrast kādu līdzību viņa stāstam: 

"Man liekas, ka es tūlīt miršu."

Tieši tā es domāju pie sevis daudzajās pagājušā gada bezmiega naktīs. Es centos iemigt, lai atkal kārtējo reizi pamostos šausmās bez jebkāda redzama iemesla. Mans krūšukurvis bija stīvs. Es jutu, ka smoku un brīžiem vispār nevarēju paelpot. Tas cikliski atkārtojās un beigu beigās es pārcēlos gulēt uz dīvāna, lai pastāvīgi nemodinātu sievu. 

Kādudien, es devos pie ārsta un izstāstīju par saviem simptomiem—sāpes krūtīs, grūtības aizmigt un panikas lēkmes. Pēc pāris pārbaudēm dažu vizīšu laikā viņš man diagnosticēja trauksmi. Vai pateikt godīgi? Tas man lika justies kā neveiksmīgam kristietim. Vai es netiku par to lūdzies pareizi? Man ar to nebūtu jāsastopas, es domāju pie sevis, manī būtu jāvalda mieram nevis uztraukumiem—tādiem mums Jēzus teica būt!

Izpildot ārsta norādījumus un sākot lietot medikamentus nelielās devās, es turpināju lūgties, lai trauksme vienkārši mani atstāj. Es ar to vairs nevēlējos saskarties.

2. korintiešiem 12, RT65 tulkojumā Pāvils aprakstīja savu "dzeloni miesā". Kaut arī mēs nekad neuzzināsim, kas tieši bija Pāvila "dzelonis", trauksmes sajūta daudziem, ieskaitot mani, varētu tāds likties. Pāvils minēja, ka viņš lūdza Dievu trīs reizes, lai to paņemtu prom no viņa, tomēr tā vietā, Jēzus viņam teica, "Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās." (pievienots izcēlums)

Ar Jēzus žēlastību pietiek, vienalga, kāda ir situācija. Kad sāku lūgties pēc dziedināšanas, es sāku tuvoties Jēzum. Līdzīgi kā Pāvilam, Dievs nav paņēmis prom manu "dzeloni". Tomēr esmu sācis dedzīgāk lasīt Viņa Vārdu, un esmu lūdzies vairāk nekā jelkad agrāk.

Man likās, ka tas, kas man vajadzīgs, ir dziedināšana no trauksmes sajūtas. Patiesībā, man vajadzēja vairāk Jēzus. Protams, es nemēģinu apgalvot, ka būtu es bijis tuvāk Jēzum, man nebūtu bijusi šī trauksme. Es arī negrasos pārtraukt lūgties, lai tā mani atstāj. Es turpinu lūgt, lai tiktu izglābts no šī dzeloņa - tāpat kā Pāvils. 

Tomēr ar mani notiek kaut kas labāks nekā tūlītēja dziedināšana no trauksmes sajūtas: manī veidojas dziļāka izpratne par Dievu un tuvākas attiecības ar Viņu. 

Tā vietā, lai vienkārši lūgtos par mieru, es jūtu ka esmu nonācis tuvāk Miera Princim. Kad sāku raizēties par savu nākotni, es sev atgādināju, ka Viņš ir Alfa un Omega—sākums un beigas, pirmais un pēdējais.

Es lūdzos, lai zūd mana trauksmes sajūta, bet ieguvu kaut ko daudz labāku: visaptverošu, mīlošu Jēzus klātbūtnes sajūtu manā dzīvē—pat pašā trauksmes viducī.

Džordans