Izredzēts: Atgādini sev evaņģēliju katru dienuParaugs

Viens no galvenajiem veidiem, kā mēs trenējam savas dvēseles mīlēt Dievu, ir evaņģēlija sludināšana mūsu dvēselēm. Jo vairāk tava sirds redzēs Jēzus krustu, jo vairāk pateicības un pielūgsmes būs tavā sirdī. Cilvēki ir veidoti, lai šādi reaģētu uz upuri. Un ir grūti iedomāties lielāku upuri par to, ko deva Jēzus.

Ja jūs ceļojat pa pasauli, ir frāze, kas gandrīz vienmēr rezonē visu veidu kultūrās, tie ir pazīstamie vārdi no Psalma 103:1: "Teici To Kungu, mana dvēsele".

Aplūkosim šo frāzi tuvāk. Dāvids trenē savu dvēseli, sludinot tai. Dāvids stāstīja savai dvēselei, kā tai justies un kā tai reaģēt uz Evaņģēliju: Dvēsele, teic To Kungu, vai nu to gribi vai nē. Viņš neizdziedāja tikai skaistu frāzi; viņš runāja uz sevi, izaicinot savu dvēseli celties. Raksti apraksta šo ieradumu, sakot: “Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu” (1.Sam. 30:6).

Tā patiesi ir zaudēta kristietības māksla, skaista nodarbošanās. Tā vietā, lai ietekmētos no sava pašreizējā garastāvokļa, mainīgās kultūras, apkārt esošajiem cilvēkiem, vai, vēl traģiskāk, no sociālajiem medijiem, ieskaties savas dvēseles acīs un pavēli tai lūkoties uz krustu, uz augšāmcelšanos. Pavēli savai dvēselei uzņemt Kristus, kura savainotie un satriektie pleci nesa tava grēka smagumu, laipnību.

Reizēm tev burtiski jāpiespiež dvēsele skatīties. Jānis Kristītājs sauca Visumam: "Redzi!" vai "Skatieties!". Viņš teica: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku" (Jņ. 1:29). Tā ir pavēle katrai dienai. Mums ir jāskatās! Skaties uz krustu, kur Jēzus nežēlīgi cieta par grēku, kuru Viņš nebija darījis, lai jūs varētu līksmoties taisnībā, kuru nekad nebijāt pelnījuši.

Evaņģēlijam jākļūst par ikdienas ēdienu mūsu dvēselēm, stiprinot mūsu sirdis. Ir daudz grūtāk sūdzēties, just žēlumu pret sevi vai būt nemiera pārņemtam, kad mūsu dvēseles redz asinis plūstam pāri ērkšķu sadurtajai Kristus sejai. To darot visas dienas garumā, mūsos pilnīgi dabiski uzkrājas pateicība.