LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 6

1Un notika kādā sabatā, viņam caur labību ejot, viņa mācekļi plūca vārpas un ēda, ar rokām tās berzdami.

2Bet kādi no farizējiem tiem sacīja: „Kam jūs darāt to, kas sabatā darīt aizliegts?“

3Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: „Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis un tie, kas pie viņa bija?

4Ka tas ir iegājis Dieva namā un ir ņēmis un ēdis skatāmās maizes un devis arī tiem, kas bija pie viņa, lai gan vienīgi priesteriem bija atļauts tās ēst?“

5Un viņš tiem sacīja: „Cilvēka Dēls ir kungs ari par sabatu.“

6Bet atkal dtā sabatā viņam sinagogā ejot un mācot, notikās, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija pamirusi.

7Bet rakstu mācītāji un farizēji uz viņu glūnēja, vai viņš sabatā nedziedinās, lai atrastu iemeslu viņu apsūdzēt.

8Bet viņš nomanīja viņu domas un sacīja uz cilvēku, kam roka bija pamirusi. „Celies un stājies šeit vidū!“ Un tas cēlās un nostājās.

9Tad Jēzus sacīja: „Es jums ko vaicāšu: Vai ir brīv sabatā labu darīt, vai laimu: dzīvību glābt vai maitāt?“

10Un visus viņus uzlūkojis, viņš uz slimo sacīja: „Izstiep savu roku!“ Un tas to darīja, un viņa roka tapa vesela.

11Tad tie saskaitās līdz ārprātam un sarunājās savā starpā, ko varētu nodarīt Jēzum.

12Bet notika tanīs dienās, ka viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.

13Un kad gaisma ausa, tad viņš sasauca savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus viņš nosauca par apustuļiem:

14Sīmani, kūpi viņš nosauca par Pēteri, viņa brāļi Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju,

15Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu,

16Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju.

17Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums no visas Jūdejas un Jeruzālemes, kā arī no Tiras un Sidonas jūrmalas, kas bija sanākuši viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām.

18Arī tie, kas bija ļaunu garu apsēsti, tapa veseli.

19Un visi ļaudis mēģināja viņam pieskarties, jo spēks izgāja no viņa, un viņš visus darīja veselus.

20Bet viņš, pacēlis savas acis uz saviem mācekļiem, sacīja: „Svētīgi jūs nabagi, jo ļums pieder Dieva valstība!

21Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!

22Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ.

23Priecājieties viņā dienā un dejiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem.

24Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga!

25Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!

26Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem.

27Bet jums, saviem klausītājiem, es saku: Mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst,

28Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina.

29Kas tevi sit vienā vaigā, tam pasniedz ari otru, kas ņem tavu mēteli, tam neliedz arī savus svārkus.

30Katram lūdzējam dod un neatprasi savu mantu no tā, kas tev to atņem,

31Un kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem.

32Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Ir grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl.

33Un ja jūs saviem labdariem darāt labu, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki dara to pašu.

34Un ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to atdabūtu.

35Bet mīliet savus ienaidniekus un darait labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsit Visaugstākā bērni; jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.

36Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.

37Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudinājiet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots.

38Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.“

39Viņš tiem ari sacīja līdzību: „Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē?

40Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs.

41Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā paša acī tu nepamani?

42Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša aci tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs.

43Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz tas ir nelāga koks, kas nes labus augļus.

44Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes nedz vīnogas no dadžiem.

45Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā.

46Ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs! bet nedarāt, ko es saku?

47Ikviens, kas pie manis nāk un manus vārdus dzird un dara, —es jums rādīšu, kam viņš līdzināms.

48Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints.

49Bet kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela.“

Currently Selected:

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 6: LTV1965

Highlight

Copy