LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 7
7
1Kad nu viņš visus savus vārdus ļaudīm bija pabeidzis, tad viņš iegāja Kapernaumā.
2Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu.
3Dabūjis dzirdēt par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos un viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt.
4Un pie Jēzus nogājuši, tie viņu mīli lūdza, sacīdami: „Viņš ir vērts, ka tu viņu paklausi,
5Jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu.“
6Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks sūtīja draugus pie viņa un lika viņam sacīt: „Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka tu nāci zem mana jumta.
7Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.
8Jo ir es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un ja es kādam saku: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.“
9Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās, un, pagriezies uz ļaudīm, kas viņam gāja līdz, sacīja: „Es jums saku: tādu ticību es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis.“
10Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada kalpu veselu.
11Un pēc tam viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja viņam līdz.
12Bet kad viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz.
13Un to redzējis, tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: „Neraudi!“
14Un piegājis viņš aizkāra zārku, un nesēji apstājās, un viņš sacīja: „Jaunekli, es tev saku, celies augšā!“
15Un mironis cēlās sēdu un sāka rimāt, un viņš to atdeva viņa mātei.
16Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: „Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs savus ļaudis uzlūkojis.“
17Un šī slava par viņu izpaudās pa visu Jūdu zemi un pa visu apkārtni.
18Jānim viņa mācekļi paziņoja visu, kas noticis.
19Un Jānis ataicināja divi no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie to jautātu: „Vai tu esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?“
20Bet šie tūri, pie viņa nogājuši, sarija: „Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie tevis, lai mēs tevi jautātu: Vai tu esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?“
21Bet tanī brīdī viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudziem akliem viņš dāvināja gaismu.
22Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: „Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti;
23Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas.
24Kad nu Jāņa vēstneši bija aizgājuši, viņš sāka uz ļaudīm rimāt par Jāni: „Ko jūs gājāt tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba?
25Jeb ko gājāt redzēt? Vai cilvēku, apģērbtu mīkstās drēbēs? Lūk, tie, kas dārgās drānās un pilnībā dzīvo, ir ķēniņa namos.
26Jeb ko gājāt redzēt? Vai pravieti? Tiešām, es jums saku, vairāk nekā pravieti.
27Šis ir tas, par ko rakstīts: Redzi, es sūtu savu eņģeli tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu tavā priekšā.
28Jo es jums saku: No visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.“
29Un visi ļaudis, kas viņu dzirdēja, pat muitnieki, apliecināja, ka Dievs ir taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristibu.
30Tikai farizēji un bauslības mācītāji ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti.
31Kam es šis paaudzes ļaudis līdzināšu, kam viņi ir līdzīgi?
32Viņi ir līdzīgi bērniem, kas sēž tirgus laukumā, un cits citam uzsauc un saka: Mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs esam jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši.
33Jo nāca Jānis Kristītājs, neēda maizi un nedzēra vīnu, un jūs sarijāt: Viņam ir ļauns gars.
34Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: Redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.
35Taču gudrību attaisnojuši visi viņas bērni.“
36Bet kāds no farizējiem viņu lūdza, lai viņš pie tā ēstu, un viņš, iegājis farizēja namā, apsēdās.
37Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka viņš sēžot farizēja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu
38Un stāvēja aiz viņa pie viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt viņa kājas ar savām asarām, un nožāvēja ar saviem galvas matiem un skūpstīja viņa kājas un tās svaidīja ar savu eļļu.
39Bet farizējs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: „Ja šis būtu pravietis, tad viņš zinātu, kas šī sieviete tāda ir, kas viņu aizkaŗ; jo tā ir grēciniece.“
40Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: Sīmani, man tev kas jāsaka. Viņš atbildēja: „Mācītāj, saki.“
41Jēzus sacīja: „Kādam naudas aizde-vējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju, un otrs piecdesmit.
42Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kufš no abiem to vairāk mīlēs?“
43Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: „Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.“ Bet viņš tam sarija: „Tu pareizi esi spriedis.“
44Un pagriezies pie sievas, viņš sacīja Sīmanim: „Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu man ūdeni neesi devis manām kājām, bet šī savām asarām manas kājas slacījusi un ar saviem galvas matiem nožāvējusi.
45Tu mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr es še esmu, nav mitējusies skūpstīt manas kājas.
46Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi manas kājas.
47Tādēļ es tev saku: viņas grēki, kufu bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet kam maz piedod, tas mīl maz.“
48Un viņš tai sacīja: „Tev tavi grēki piedoti.“
49Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: „Kas tas tāds, kas pat grēkus piedod.“
50Bet viņš sacīja uz sievu: „Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.“
Currently Selected:
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 7: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
