Atpazīšanas zīme | 1. Jāņa vēstuleParaugs

Mīlestība | 1.Jāņa 4:7-21

Šodienas perikopi caurstrāvo mīlestības tēma. Apustulis Jānis saka, ka kristiešu savstarpējā mīlestība ir pazīme, pēc kuras var pazīt Jēzus sekotājus. Vai Jāņa spriedums nav pārāk kategorisks? Vai tad pasaulē nav daudz labu cilvēku, kas nav kristieši, bet izrāda citiem mīlestību? Un, savukārt, šodienas sabiedrībā vārdam “mīlestība” ļoti bieži ir stipri negatīva skaņa. Par kādu mīlestību apustulis domā, izteikdams tik kategoriskus vārdus?

1. Dievs ir mīlestība

4:8 “Kas nemīl (kontekstā – cits citu), nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” Tā nav viena no Dieva daudzajām īpašībām, bet Viņa būtība, kas savu kulmināciju iegūst pie krusta Golgātā. Tur mēs ieraugām Dieva mīlestības visdziļākās dimensijas. Dievs nepatur savu mīlestību sevī, bet sūta to pasaulē. To, kas ir mīlestības būtība, var saprast, tikai skatoties uz Jēzu. Dievs ne tikai kaut ko izdara mūsu labā, ne tikai palīdz atrisināt ikdienas problēmas, Viņš dod savu būtību saviem bērniem.

“No tā mēs atzīstam, ka mēs esam Viņā un Viņš mūsos, ka Viņš mums no Sava Gara ir devis.” /1. Jņ. 4:13/

2. Ticīgo atbilde

Mēs sagaidām, ka ticīgo atbildei uz Dieva mīlestību vajadzētu būt: “Mēs mīlam Dievu.” Jānis to nenoliedz, taču rāda, kā tam ir jāizsakās praksē. Dievs grib, lai mēs paliekam šajā no Dieva izejošajā patiesas mīlestības kustībā. Satveram to un ar to dzīvojam. Mīlestība parādās kā kristīgās eksistences dzīvesveids. Mīlēt var tikai cilvēks, kas šo jauno mīlestību, šo agapi, pats ir iepazinis un satvēris. Lai Dieva mīlestība un Viņa būtība varētu ienākt mūsos, vispirms ir jāpieņem Kristus. Un pirmā vieta, kur mūsu jaunajai būtībai vajadzētu izpausties, ir draudze, māsu un brāļu sadraudzība.

3. Pilnīgas mīlestības pazīmes

a) Mīlestība atbrīvo no bailēm (4:18).

b) Paļāvība tiesas dienā (4:17).

c) Dieva likumu turēšana (2:5).

d) Savstarpējā mīlestība. 4:12 “Ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga.” Galvenā pazīme, ko piemin Jānis.

Tā īsti negribas to pieņemt. Vai tomēr Jānis nepārspīlē? Bet Bībele neļauj mums atrast nekādus kompromisus. Kas nemīl savas ticības māsas un brāļus, tas nav Dievu atzinis (4:7-8); nav pārgājis dzīvībā, bet paliek nāvē (3:14); arvien vēl ir tumsībā (2:9-11); nav Jēzus māceklis, ir velna kalps (3:10)! Kādi nopietni brīdinājuma vārdi, kas liek mums domāt par savu mīlestību.

4. Mīlestības izaugsme

Ļoti kategoriskās antitēzēs Jānis mums rāda dievišķās pilnības kalngalus. Virsotnes, uz kurām mums jātiecas. Mēs neviens neizturam šos kritērijus. Vai tas nozīmē, ka neesam Dieva bērni? Protams, esam. Bet dievišķā agape mūsos vēl ir pumpura līmenī. Nav tā, ka pieņēmām Kristu un uzreiz ieguvām pilnību mīlestībā. Bet dievišķā būtība, ko Viņš mūsos ir ielicis, grib mūs uz to vest. Dievišķā mīlestība ir Svētā Gara briedināts Gara auglis. Taču tas neiekritīs rokās kā negaidīts pārsteigums. Tiecies pēc tā, centies, kāro, pieliec vairāk pūļu un lūdz palīgā Garu! Un vienmēr atceries: tevī iekšā ir Dieva mīlestības vulkāns, daļa no Viņa Gara un būtības. Tas ir varens spēks. Neapslāpē to, ļauj darboties Garam!

Jautājumi pārdomām:

1. Kā manā dzīvē izpaužas mana dievišķā būtība?

2. Kā izpaužas mana mīlestība, ko es esmu gatavs upurēt cita labā?

3. Vai es parādu iniciatīvu mīlestībā vai gaidu, lai citi pirmie mani mīlētu?

4. Vai man draudzē ir patīkamie un nepatīkamie brāļi/māsas? Kā es izturos pret vieniem un otriem?

5. Vai pasaule atpazīst mani kā kristieti; pēc kā?