Prāta cīņas lauksParaugs

Saņemot, ko gribam

“Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”  - SALAMANA PAMĀCĪBAS 3:5–6

Parasti es zinu, ko gribu, un priecājos, ja to arī saņemu. Esmu tieši tāda pati kā vairums citi cilvēki. Kad nesaņemam, ko gribam, uzliesmo dažādas negatīvas emocijas (atceries, arī šīs emocijas ir sākušās tieši domās).

“Es šķērsoju visu pilsētu, lai nopirktu šo kleitu, bet jums beidzies mans izmērs?!”

“Kā to saprast – “Mums beigušies HD televīzijas komplekti? Avīzē taču bija reklāma!”

Vairums no mums ir tieši tādi; kad nesaņemam, ko gribējām, mēs lieliski protam apkārtējo dzīvi padarīt nožēlojamu. Laikam tas ir iedzimts, jo skolā taču mēs to neiemācāmies!

Rakstot iepriekšējos piemērus, man bija jādomā par scēnu pārtikas veikalā. Kāda jaunā māmiņa stūma iepirkuma ratus un apstājās pie brokastu pārslām. Viņas bērns, vēl nepilnus divus gadus vecs, pastiepās pēc kastes – “Gribu! Gribu!”

“Nē”, teica māte. “Mums mājās tādas jau ir”, un ielika ratos citu iepakojumu.

“Gribu! Gribu!”, bērns turpināja. Nesaņēmusi gaidīto atbildi, meitenīte sāka spiegt un spārdīties. Uzslavējot mammu, jāsaka, ka viņa nepadevās un aizstūma ratus uz citu nodaļu, lai novirzītu bērna uzmanību. 

Vērojot šo notikumu, man bija jādomā – mēs tā uzvedamies nepārtraukti. Mēs nolemjam, ko gribam, un, ja to nesaņemam, kļūstam dusmīgi.

“Man un Džekam tika piedāvāts paaugstinājums. Esmu uzņēmumā strādājusi ilgāk, esmu labāka pārdevēja,” teica Donna. “Es biju to pelnījusi, tomēr darbu saņēma viņš.”

“Pirms pēdējā domraksta eksāmenā, biju saņēmusi jau 98 punktus,” stāstīja Endžija. “Ja es būtu par domrakstu saņēmusi 100 punktus, mana vidējā atzīme būtu bijusi 4,0, un es būtu labākā skolniece visā savā klasē. Bet eksāmenā es saņēmu vien 83 punktus un beidzu tikai kā piektā labākā no klases. Es biju pelnījusi 100 punktus, bet skolotājai es nepatīku.”

Palūkosimies uz šo problēmu mazliet tuvāk. Augstāk minētās personas, kas nedabūja, ko bija gaidījušas, visas kā viens teica – “Es to biju pelnījis, bet nedabūju.” 

Mēs, kristieši, pārāk bieži sagaidām, ka dzīve būs nevainojama, ka viss noritēs kā pa diedziņu. Mēs sagaidām panākumus, laimi, prieku, mieru un visu pārējo. Kad notiek pretējais, mēs sākam sūdzēties.

Lai arī Dievs vēlas, lai mēs baudītu labu dzīvi, neizbēgami ir brīži, kad mums jābūt pacietīgiem un jāiztur, ja nesaņemam, ko paši esam sev izplānojuši. Šāda vilšanās pārbauda mūsu raksturu un garīgā brieduma līmeni. Patiesībā tā parāda, vai mēs tiešām esam gatavi paaugstinājumam. 

Kāpēc mums šķiet, ka tieši man vienmēr jābūt pirmajai un pārējiem jāpaciešas ar mazāku darba algu? Kāpēc mums šķiet, ka mums piešķirta nevainojamas dzīves privilēģija? Varbūt nereti mēs domājam par sevi augstāk, kā vajadzētu? Pazemīgs prāts ļauj mums apsēsties aizmugures sēdeklī un gaidīt, kad Dievs mūs nosēdinās priekšā. Dieva Vārdā teikts, ka mēs iemantojam apsolījumus ticībā un pacietībā. Ticēt Dievam ir labi, bet vai es varu turpināt ticēt Dievam un uzticēties Viņam arī, ja šķiet, ka dzīve ir negodīga?

Sātans spēlējas ar mūsu prātu. Gandrīz nepārtraukti ļaunais mums saka negatīvus vārdus – “Tu to neesi pelnījis, tu esi nevērtīgs, tu esi muļķis”. Tomēr reizi pa reizei viņš izmēģina arī citādāku paņēmienu. Viņš mums pačukst, ka mēs tik grūti strādājam, ka esam pelnījuši ko vairāk. Ja ieklausāmies un noticam tam, mums var sākt šķist, ka tiekam apkrāpti, ka kāds mūs izmanto.

Kad nesaņemam, ko gribam, mēs salūztam, sakot – “Bet es esmu to pelnījis!” Mēs sadusmojamies ne tikai uz priekšnieku, skolotāju vai kādu citu, bet reizēm paliekam dusmīgi pat uz Dievu, ka Viņš mums nedod to, ko esam pelnījuši.

Lielā kļūda bija sev iestāstīt, ka esi to pelnījis, jo, ja nesaņemam kāroto, piezogas sevis žēlošana. Tad varam dzīvot šajā nožēlā un dusmās vai atzīt, ka mums ir izvēle. Es varu izvēlēties pieņemt savu dzīvi tādu, kāda tā ir, un izbaudīt, cik vien iespējams, vai arī varu žēloties, jo tā nav nevainojama.

Man prātā nāk stāsts par Jonu. Ne tā daļa par vali, bet to, kas notika pēc tam. Viņš bija paziņojis, ka pēc četrdesmit dienām Dievs iznīcinās Ninives pilsētu, tomēr cilvēki bija atgriezušies no saviem grēkiem. Dievs bija uzklausījis viņu saucienus, bet Jona sadusmojās. “Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāk mirt nekā dzīvot!” (Jonas 4:3).

Skumji, vai ne tā? Jona būtu labāk gribējis, ka viņam izrādītos taisnība, nekā piedzīvot, kā 120 000 cilvēku tiek pestīti. Mūsu ikdienas situācijas pārsvarā nav tik dramatiskas, bet vienalga ir tik daudzi, kas labāk sēž un žēlojas par savu dzīvi, ieklausās sātana čukstos un palaiž garām Dieva sagatavotās iespējas, nekā vienkārši paļaujas uz Viņu it visā, kas notiek.

Kristīgas dzīves noslēpums ir spēja sevi pilnībā pakļaut Dievam. Ja pakļaujam Dievam savu gribu, tad notiekošais mūs vairs nesadusmos. Ja arī Dievs nedod mums to, ko vēlamies, pēc kā lūdzam, tad mūsu ticība ir pietiekami stipra, lai teiktu – “Ne mana griba, bet Tavējā.”

“Tad, nu, Dievs, palīdzi man. Manī bieži ir spēcīgas vēlmes, un, kad nesaņemu, ko gribu, es kļūstu neapmierināts. Piedod man. Atgādini man, ka Jēzus negribēja nomirt pie krusta, bet Viņš dzīvoja pilnā pakļāvībā Tavai gribai. Es Tev lūdzu, palīdzi man Jēzū Kristū dzīvot pilnīgā pakļāvībā un būt apmierinātam ar to, ko Tu man dod. Āmen.”