Ģimeniskā labvēlība

Dieva labvēlība mūsu dzīvē ieplūst tikpat dabiski kā tēva labvēlība ieplūst tā bērnu dzīvē. (Un Viņš ir lieliskākā tēva paraugs, par kādu vien jebkad tu varētu sapņot vai iedomāties). Dievs tevi mīl. Viņš uzskata tevi par savu bērnu un tas padara tevi par viņa svētības saņēmēju uz paaudzēm.

Nejūties tā, it kā tev vajadzētu atvainoties cilvēkiem vai pamatot Dieva labestību tiem, kas varētu nesaprast vai nepiekrist. Vienmēr ir cilvēki, kas vēlas kritizēt tavu uzvaru vai ignorēt tevis saņemto savlaicīgo svētību, jo tiem šķiet, ka kāds cits to būtu vairāk pelnījis. Patiesībā, ja tev kādreiz licies, ka kāds nav pelnījis to svētību, ko ir saņēmis (klau, mums katram reiz tā sanācis . . .), droši vien tev ir taisnība! Bet šeit ir atskurbinošais patiesības mirklis mums visiem: mēs nevaram nožēlot nepelnītu labvēlību kāda cita dzīvē, ja mēs gribam cerēt uz tādu pašu mūsu dzīvē.

Kad mēs sākam saprast, ka labvēlība ir Dieva žēlastības izpausme, mēs esam spējīgi saprast, ka labvēlība, ko mēs saņemam - tieši tāpat kā žēlastība - nav samērīga ar to, ko mēs esam pelnījuši.

Pārdomā, kādi ir piemēri tavā dzīvē, kad tu saņēmi negaidītu vai nepelnītu labvēlību.

LŪDZIES: Dievs, Paldies par to, ka Tu esi mans Tēvs. Neatkarīgi no tā, kāds ir bijis mans šīszemes tētis, Tu esi dāsns Tēvs un Tev ir neizsīkstoša labvēlība manai turpmākajai dzīvei. Māc mani šodien pieņemt ģimenisko labvēlību, ko Tu sūti man kā savam bērnam. Jēzus vārdā. Āmen.