NemiersParaugs

Vakar mēs secinājām, ka risinājumu nemiera novēršanai var atrast sabata veida atpūtā no mūsu nemiera cēloņiem. Rīt mēs aplūkosim to, kā mēs kā kristieši to praktiski veicam 21. gadsimtā. Bet pirms tam mums jāizvērtē, kas sabats nav mūsdienu kristietim. Un vislabākais, ar ko sākt, ir apskatīt paša sabata pirmsākumus.

Kad Dievs Sinaja kalnā nodeva Mozum rokās desmit baušļus, Viņš pavēlēja, lai israēlieši katras nedēļas septītajā dienā atpūšas. Tā bija domāta kā zīme Dieva derībai ar Viņa ļaudīm. Un, protams, sabats bija veidots pēc paša Dieva parauga, pirmajā septītajā dienā pēc pasaules radīšanas atpūšoties no darba. 

Vecajā Derībā sabata ievērošanai bija stingri noteikti likumi un noteikumi. Piemēram, israēliešiem bija aizliegts kurināt uguni (2. Mozus 35:3), salasīt ēdienu (2. Mozus 16:23-29) un pārdot preces tirgus laukumā (Nehemijas 10:32). Bet par apzinātu sabata pārkāpšanu draudēja ne mazāk kā nāvessods (2. Mozus 31:14-15).

Laika gaitā israēlieši sabatu noveda visformālākajās galējībās - līdz pat tam, ka Jēzus dzīves laikā tie uzskatīja dziedināšanu sabatā par grēku. Kad farizeji redzēja Jēzu dziedinām un plūcam labības vārpas Mateja 12. nodaļā, tie iejaucās, apsūdzot viņu šķietamā likumpārkāpumā. Jēzus atbildēja, paziņojot, ka "Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu" (Mateja 12:8), tā liekot saprast, ka ir sākusies jauna derība Kristus personā. Marks, atstāstot šo pašu notikumu, Jēzus teikto ir pierakstījis, kā "Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ" (Marka 2:27). Citiem vārdiem sakot, Jēzus pauž, ka caur Viņu sabats vairs nav daļa no Likuma. Tas ir kļuvis par žēlastības dāvanu nemiera pārņemtajiem. 

Ko Jēzus domāja, sakot, ka sabats tagad ir cilvēka dēļ? Kā mēs praktiski varam izmantot šo dāvanu? Un kā mēs šodien varam regulāri atpūsties, nepadarot mūsu atpūtu formālu un dzīvību izsūcošu? Atbildes uz šiem jautājumiem mēs sniegsim pēdējā šī plāna dienā.