Kad ticība neiztur: 10 dienas meklējot Dievu šaubu ēnāParaugs

Vaimanas ir satriektas, ievainotas un galvenā mērā nedziedinātas sirds sauciens. Tā lūkojas ciešanās, to savainojušas tās asās šķautnes, tā streipuļo, raud un sauc pēc taisnības. Vaimanas pretojas seklām, gatavām, vienkāršotām atbildēm. Tās pieprasa skarbu autentiskumu un nebaidās no neatbildamiem jautājumiem. 

Vaimanas ir dziesma šaubu pārņemtai dvēselei.

Taču mēs dzīvojam laikmetā, kad vaimanas piedzīvo grūtus laikus. Mēs neprotam tikt galā ar skumjām. Mēs dodam priekšroku noliegšanai. Mēs esam visu laiku visvairāk medikamentus lietojošā tauta. Ciešanu tēli un stāsti liek mums justies neērti. Mūs ir apdullinājušas izklaides un digitāli traucēkļi. Mūs ir saindējis komforts. Un tad, kad ciešanas atver skarbus jautājumus par Dievu un dzīvi, mēs to apspiežam un slēpjam. Taču tas palīdz tikai kādu laiku. Līdzīgi kā upe, kas sasniedz krastus, mēs varam noliegt vai censties apturēt draudošos plūdus, vai arī iemācīties, kā dzīvot dziļākos ūdeņos.

Raksti ir pārpilni stāstu par vīriem un sievām, kas ir rīkojušies tieši šādi. Tie redzēja, kas apkārt notiek, nosauca vārdā netaisnību un sauca uz Dievu, lai Viņš to izskaidro. Dāvids kliedza, "Cik ilgi vēl, Kungs?" (Psalmi 13:1). Jeremija, piedzīvoto vajāšanu nomākts, lūdza Dievu iejaukties. Ījabs krita izmisumā. Jēkabs cīnījās. Mozus izaicināja. Ābrahams šaubījās. Marija iztaujāja. Jēzus raudāja.

Vaimanas nav ticības noliegums. Tās parāda, kāda ir ticība, kad tā pietuvojas bēdām. Jo dedzīgāk mēs ticam Dieva labestībai, jo dedzīgāk mēs protestējam, kad Viņa labestība tiek aptumšota.

Tādēļ Jēzus raudāja pie drauga kapa.

Ir pareizi ļaut runāt mūsu vientulībai. Ir pareizi izkliegt mūsu sūdzības. Ir pareizi dusmoties.

Ir pareizi, ka mums nav zināmas visas atbildes.

Dievs tāpat pieskrien mums klāt, apskauj mūs un raud tur kopā ar mums. Un tad, caur asarām mēs pamanām, ka raudošajam ir rētas uz rokām. Viņa miesa ir salauzta. Viņa seja sakropļota.

Mēs saprotam, ka arī Viņš ir cietis.