Svētā rosība: strādā cītīgi, atpūties kārtīgiParaugs

Lai mainītu attieksmi pret rosību un ieraudzītu to no cita skatpunkta, ir vajadzīgs laiks. Attiecībā pret pārmaiņām un jaunām lietām, ko Dievs vēlas darīt mūsu dzīvē, mums ir divas izvēles: atkāpšanās vai izaugsmes turpināšana. Varu būt pirmais atzīstot, ka reizēm atkāpšanās šķiet labāka līdz brīdim, kad Dievs parāda manu motivāciju. Izmaiņas liekas biedējošas tad, kad es paļaujos pats uz saviem spēkiem, lai tiktu ar visu galā. Es pieņemu, ka tikai no manis ir atkarīgs, lai lietas notiek, lai viss izdotos, lai es kārtējo reizi neizskatītos kā neveiksminieka. Kad izvēlos atkāpties, tas ir tādēļ, ka saņemu atgādinājumu, ka ar paša spēkiem, savu piepūli es nebūšu spējīgs panākt, lai viss notiek tā, kā es to vēlos.

Bet tad es pārstāju pret to cīnīties un sāku tai sekot, paļaujoties, ka Dievs man ir atnesis šo jauno lietu, jo Viņam ir plāni manai dzīvei, kas ir labi - plāni, kas nesīs slavu Viņam un paplašinās Viņa valstību.

Vai tu dosies jaunajā ceļā, kurp Viņš tevi vada, ceļā, kur svētā rosība aizstāj cīnīšanos? Vai arī tu atkāpsies, tev jau zināmā ceļa komfortam dodot priekšroku pār nezināmā pilnu diskomforta periodu?

Lūk trīs iedrošinājumi, ko ar paļāvību varam nest uz priekšdienām: Dievs nav beidzis mūsos darboties, Viņš ir gatavs veikt jaunas lietas un Viņš ir kopā ar mums visa ceļa garumā.

Svētā rosība mums sniedz brīvību cītīgi, no visa sava spēka strādāt darbos, ko Dievs uztic mūsu dvēselei. Tas ir darbs sirdij - darbs, kam ir nozīme Dieva valstības celšanā. Tā sniedz mums brīvību atpazīt, ka citu veiktais darbs ir tiem atbilstošs, tomēr tas nav paredzēts mums, vismaz ne šajā brīdī. Svētā rosība palīdz mums sadzirdēt Dieva balsi cauri dominējošās pasaules troksnim, lai varam atbildēt ar "jā" darbam, kam Dievs ir sagatavojis mūsu sirdi, un ar "nē" - darbam, kas iztukšotu mūsu dvēseli.

Robeža starp rosību un cīnīšanos, atpūtu un slinkošanu ir samērā delikāta. Ja mēs pārlieku nosliecamies vienā virzienā, tad sākam pārlieku paļauties uz saviem spēkiem, nevis paliekam Dieva atgādinājumos, ka Viņš mūsu spēks. Šajā rosības versijā mēs nevis cenšamies dienas gaitā atrast vairāk laika, lai paveiktu vairāk, bet gan cenšamies ieraudzīt, ko Dievs mūs aicina darīt, lai mēs varētu vairāk kalpot, vairāk dot, vairāk iedrošināt—īstajās vietās un pareizos veidos.