Nelokāms ar Lisu BeveriParaugs

Baznīca bieži ir bijusi ātra nosodīt neticīgos par viņu grēcīgo dzīvesveidu, kaut gan tam nevajadzētu būt pārsteigumam, ka cilvēki, kuri nepazīst Dievu, rīkojas tā, it kā nepazītu Dievu. Pirmkārt un galvenokārt, mums vajadzētu uztraukties par to, vai paši dzīvojam svētu un izmainītu dzīvi. Pēc tam, kad paši esam sākuši sekot Dievam, mēs varam lūgt gudrību, kā varam atklāt Viņa laipnību apkārtējai pasaulei veidā, kas viņus aicinātu meklēt pašiem savas pārvērtības Viņā. 

Kā Dieva bērni, mēs esam atdzimuši Kristū, lai būtu cieti kā dimants, bet maigi kā zieds. 

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā piepildās tas, ko rakstīja Pāvils Vēstules romiešiem 1. nodaļā. Tik daudzi no mums ir atmetuši Dieva gudrību un klātbūtni un vairs neatceras Viņa prāta cilvēcei pamatus.

Bet pajautā sev, vai kurnēšana par mūsdienu ļaunumu ir kaut ko mainījusi? Diemžēl jāatzīst, ka mūs vairāk pazīst pēc tā, pret ko esam, ne pēc tā, par ko esam. Svētums un pārvērtības, kuras vēlamies redzēt savā kultūrā, nenāks caur tās vērtēšanu un nosodīšanu, bet gan, kad vispirms pievērsīsimies savām problēmām un pēc tam atbrīvosim Dieva laipnību, žēlsirdību un cerību tiem, kam tas nepieciešams. 

Dieva laipnība vienmēr ir aicinājums atgriezties pie patiesības, nevis grēka uzrādīšana. Tieši tāpēc mums ir nepieciešama gudrība. Reizēm mēs rīkojamies tā, it kā tas būtu laipni teikt, ka grēks nav grēks, jo nevēlamies, lai cilvēki justos apkaunoti. Tomēr mums ir jābūt gataviem saukt grēku par to, kas tas ir, tomēr darīt to tā, lai nosodījuma vietā parādītu cerību. 

Svētums mūsu kultūrā sākas ar to, ka visu sevi atdodam Dievam. Ir paaudze, kas izmisīgi gaida izmaiņas, un viņi gaida, lai tās redzētu mūsos. 

Dievs saka, ka Viņš dziedinās zemi, kad Viņa ļaudis pazemosies Viņa priekšā un lūgs, nevis, kad viss ideāli sakārtosies šīs zemes valdībā. Ko tas nozīmē tev?