Osvalds Čembers: Prieks - Spēks KungāParaugs

Noteiktos garīgās dzīves posmos mūs pārņem neveselīga iedoma, ka mums jāatsakās no visa, kas mums pieder. Bībelē upurēšanas jēga ir labprātīga labākā, kas man pieder, ziedošanā Dievam, lai Viņš varētu to darīt par Viņa un manējo uz mūžiem. Ja es kaut kam pieķeros, tas ir zaudēts gan man, gan Dievam. Dievs lika Ābrahāmam upurēt Īzāku kā dedzināmo upuri un Ābrahāms to iztulkoja tā, ka viņam savs dēls ir jānogalina. Tomēr Morijas kalnā Ābrahāms zaudēja nepareizu tradicionālu uzskatu par Dievu un ieguva pareizu izpratni, ko nozīmē dedzināmais upuris: tas ir dzīvs upuris (Romiešiem 12:1-2). Šķiet, ka mums jāatsakās no visa, jāzaudē viss, kas mums pieder, tādēļ kristietība, kam būtu jānes mums prieks un vienkāršība, padara mūs nožēlojamus. Un tad pēkšņi mēs saprotam, ka Dieva mērķis ir, lai mēs paši piedalāmies savā morālajā attīstībā, un mēs to darām, upurējot dabisko (miesīgo) garīgajam caur paklausību - nevis noliedzot dabisko, bet upurējot to.

Pārdomu jautājumi: Kādiem nepareiziem priekšstatiem par Dievu esmu pieķēries, kas traucē man piedzīvot prieku?

Citāti ņemti no He Shall Glorify Me, © Discovery House Publishers