Jāņa 10:1-42
Jāņa 10:1-42 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
"Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi." Šo līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko Viņš uz tiem runāja. Tad Jēzus atkal sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ES ESMU durvis, kas ved pie avīm. Visi, kas priekš Manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas. ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva." Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu starpā šo vārdu dēļ. Daudzi viņu starpā sacīja: "Viņā ir velns, Viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs Viņu klausāties?" Citi sacīja: "Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?" Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē. Jūdi Viņu ielenca un sacīja Viņam: "Cik ilgi Tu mūs turēsi neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums to skaidri!" Jēzus viņiem atbildēja: "Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko Es daru Sava Tēva Vārdā, nodod liecību par Mani. Bet jūs neticat, jo nepiederat pie Manām avīm. Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs, mēs esam viens." Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai Viņu nomētātu. Jēzus tiem atbildēja: "Daudz labu darbu Es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ jūs Mani gribat nomētāt?" Jūdi Viņam atbildēja: "Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu." Jēzus viņiem atbildēja: "Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. - Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls. Ja Es nedaru Sava Tēva darbus, neticiet Man! Bet, ja Es tādus daru, tad, ja Man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā." Tad tie atkal Viņu taisījās gūstīt, bet Viņš izglābās no viņu rokām. Pēc tam Viņš atkal aizgāja otrpus Jordānas, tai vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis, un palika tur. Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja: "Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par Viņu runājis, ir bijis patiesība." Un daudzi tur sāka Viņam ticēt.
Jāņa 10:1-42 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
„Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. Bet kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jc viņas nepazīst svešnieku balsi.“ So līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko viņš uz tiem runāja. Tad Jēzus atkal sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Es esmu durvis, kas ved pie avīm. Visi, kas priekš manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas. Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, —un vilks tās nolaupa un izklīdina, Jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. Es esmu labais gans; es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, es pazīstu Tēvu; un es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; ari tās man jāatved; ari viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. Tāpēc Tēvs mani mīl, ka es at-dodu savu dzīvību, lai es to atkal atgūtu. Neviens to nav man atņēmis, bet es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.“ Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu starpā šo vārdu dēļ. Daudzi viņu starpā sacīja: „Viņā ir velns, viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs viņu klausāties?“ Citi sacīja: „Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?“ Pēc tam Jeruzālemē bija tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. Jēzus staigāja pa templi Salamana stabu ailē. Jūdi viņu ielenca un sacīja viņam: „Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to skaidri!“ Jēzus viņiem atbildēja: „Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, nodod liecību par mani. Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm. Manas avis dzird manu balsi, es tās pazīstu, un viņas man seko. Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas ne mūžam neies bojā un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs, mēs esam viens.“ Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu. Jēzus tiem atbildēja: „Daudz labu darbu es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba deļ jūs mani gribat nomētāt?“ Jūdi viņam atbildēja: „Nevis laba darba dēļ mēs tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka tu cilvēks būdams dari sevi par Dievu.“ Jēzus viņiem atbildēja: „Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem zīmējas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, Vai tad tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls? Ja es nedaru sava Tēva darbus, neticiet man! Bet ja es tādus daru, tad, ja man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka manī ir Tēvs, un es Tēvā.“ Tad tie atkal viņu taisījās gūstīt, bet viņš izglābās no viņu rokām. Pēc tam viņš atkal aizgāja otrpus Jardānas, tai vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis, un palika tur. Un daudzi nāca pie viņa un sacīja: „Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība.“ Un daudzi tur sāka viņam ticēt.
Jāņa 10:1-42 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet kāpj iekšā pa citu ceļu, tas ir zaglis un slepkava. Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsi, un viņš savas avis sauc vārdā un tās izved. Un kad viņš savas avis izlaidis, tad tas iet viņu priekšā; un avis tam seko, jo tās viņa balsi pazīst. Bet svešam tās neseko, bet bēg no tā, jo tās svešā balsi nepazīst.” Šo līdzību Jēzus uz tiem sacīja; bet tie nesaprata, kas tas bija, ko Viņš uz tiem runāja. Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Es esmu durvis pie avīm. Visi, kas pirms Manis nākuši, tie bijuši zagļi un slepkavas, bet avis tiem nav klausījušas. Es esmu durvis; ja kas caur Mani ieiet, tas taps svēts, un tas ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nenāk kā vien gribēdams zagt, žņaugt un nokaut; Es esmu nācis, lai cilvēkiem būtu dzīvība, un lai viņiem tā būtu pārpilnībā. Es esmu labais gans: labais gans dod Savu dvēseli par avīm. Bet derēts gans, kas nav īstais gans, kam avis nepieder, redz vilku nākam un avis atstāj un bēg, un vilks tās sakampj un izklīdina. Bet derētais gans bēg, tāpēc ka viņš derēts, un nebēdā par avīm. Es esmu labais gans un pazīstu Savas avis, un tās Mani pazīst. Itin kā Mani Tas Tēvs pazīst, tāpat arī Es To Tēvu pazīstu; un Es dodu Savu dzīvību par avīm. Man arī vēl citas avis, tās nav no šīs kūts. Arī tās Man būs atvest; un tās dzirdēs Manu balsi, un būs viens pats ganāmpulks, viens pats Gans. Tāpēc Tas Tēvs Mani mīl, kā Es Savu dzīvību dodu, lai Es to atkal ņemu. Neviens to neņem no Manis, bet Es to dodu no Sevis. Man ir vara, to dot, un Man ir vara, to atkal ņemt. Šo likumu Es esmu dabūjis no Sava Tēva.” Tad atkal šķelšanās cēlās starp Jūdiem šo vārdu dēļ. Jo daudz no tiem sacīja: “Viņam ir velns un Viņš ir traks; ko jūs Viņu klausāt?” Citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta vārdi; vai velns akliem acis var atdarīt?” Un Jeruzālemē bija Dieva nama iesvētīšanas svētki, un bija ziema. Un Jēzus staigāja Dieva namā, Salamana priekšnamā. Tad Jūdi Viņu apstāja un uz Viņu sacīja: “Cik ilgi Tu mūsu dvēseles kavē? Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to skaidri.” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums to esmu sacījis, un jūs neticat. Darbi, ko Es daru Sava Tēva vārdā, šie dod liecību par Mani. Bet jūs neticat, jo jūs neesat no Manām avīm, kā Es jums esmu sacījis. Manas avis Manu balsi klausa, un Es tās pazīstu, un tās Man seko. Un Es tām dodu mūžīgu dzīvību, un tās ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks pār visiem, un neviens tās nevar izraut no Mana Tēva rokas. Es un Tas Tēvs, mēs esam viens.” Tad Jūdi atkal pacēla akmeņus, Viņu nomētāt. Jēzus tiem atbildēja: “Daudz labus darbus Es jums esmu rādījis no Sava Tēva; kura darba dēļ jūs Mani mētājiet ar akmeņiem?” Jūdi Viņam atbildēja un sacīja: “Laba darba dēļ mēs Tevi nemētājam, bet zaimošanas dēļ un ka Tu cilvēks būdams pats Sevi dari par Dievu.” Jēzus tiem atbildēja: “Vai jūsu bauslībā nav rakstīts: Es esmu sacījis, jūs esat dievi; Kad tā nu tos sauca par dieviem, uz kuriem Dieva vārds ir noticis, un to rakstu nevar atmest, Ko tad jūs sakāt uz Mani, ko Tas Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu Dievu zaimo; tāpēc ka Es esmu sacījis: Es esmu Dieva Dēls? Ja Es Sava Tēva darbus nedaru, tad neticiet Man. Bet ja Es tos daru, tad, ja nu neticat Man, tad ticat jel darbiem, lai jūs atzīstat un ticat, ka Tas Tēvs ir Manī, un Es Viņā.” Tad tie atkal Viņu meklēja gūstīt, bet Viņš izgāja no viņu rokām. Un Viņš atkal cēlās pāri Jordānei uz vietu, kur Jānis iesākumā kristīja, un palika tur. Un daudz pie Viņa nāca un sacīja: “Jebšu Jānis nav darījis nevienas brīnuma zīmes, tomēr viss, ko Jānis par Viņu sacījis, tas ir tiesa.” Un daudzi tur ticēja uz Viņu.