JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 10:1-42

„Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. Bet kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jc viņas nepazīst svešnieku balsi.“ So līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko viņš uz tiem runāja. Tad Jēzus atkal sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Es esmu durvis, kas ved pie avīm. Visi, kas priekš manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas. Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, —un vilks tās nolaupa un izklīdina, Jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. Es esmu labais gans; es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, es pazīstu Tēvu; un es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; ari tās man jāatved; ari viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. Tāpēc Tēvs mani mīl, ka es at-dodu savu dzīvību, lai es to atkal atgūtu. Neviens to nav man atņēmis, bet es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.“ Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu starpā šo vārdu dēļ. Daudzi viņu starpā sacīja: „Viņā ir velns, viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs viņu klausāties?“ Citi sacīja: „Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?“ Pēc tam Jeruzālemē bija tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. Jēzus staigāja pa templi Salamana stabu ailē. Jūdi viņu ielenca un sacīja viņam: „Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to skaidri!“ Jēzus viņiem atbildēja: „Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, nodod liecību par mani. Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm. Manas avis dzird manu balsi, es tās pazīstu, un viņas man seko. Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas ne mūžam neies bojā un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs, mēs esam viens.“ Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu. Jēzus tiem atbildēja: „Daudz labu darbu es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba deļ jūs mani gribat nomētāt?“ Jūdi viņam atbildēja: „Nevis laba darba dēļ mēs tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka tu cilvēks būdams dari sevi par Dievu.“ Jēzus viņiem atbildēja: „Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem zīmējas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, Vai tad tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls? Ja es nedaru sava Tēva darbus, neticiet man! Bet ja es tādus daru, tad, ja man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka manī ir Tēvs, un es Tēvā.“ Tad tie atkal viņu taisījās gūstīt, bet viņš izglābās no viņu rokām. Pēc tam viņš atkal aizgāja otrpus Jardānas, tai vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis, un palika tur. Un daudzi nāca pie viņa un sacīja: „Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība.“ Un daudzi tur sāka viņam ticēt.