Jāņa ev. 10:1-42

Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet kāpj iekšā pa citu ceļu, tas ir zaglis un slepkava. Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsi, un viņš savas avis sauc vārdā un tās izved. Un kad viņš savas avis izlaidis, tad tas iet viņu priekšā; un avis tam seko, jo tās viņa balsi pazīst. Bet svešam tās neseko, bet bēg no tā, jo tās svešā balsi nepazīst.” Šo līdzību Jēzus uz tiem sacīja; bet tie nesaprata, kas tas bija, ko Viņš uz tiem runāja. Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Es esmu durvis pie avīm. Visi, kas pirms Manis nākuši, tie bijuši zagļi un slepkavas, bet avis tiem nav klausījušas. Es esmu durvis; ja kas caur Mani ieiet, tas taps svēts, un tas ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nenāk kā vien gribēdams zagt, žņaugt un nokaut; Es esmu nācis, lai cilvēkiem būtu dzīvība, un lai viņiem tā būtu pārpilnībā. Es esmu labais gans: labais gans dod Savu dvēseli par avīm. Bet derēts gans, kas nav īstais gans, kam avis nepieder, redz vilku nākam un avis atstāj un bēg, un vilks tās sakampj un izklīdina. Bet derētais gans bēg, tāpēc ka viņš derēts, un nebēdā par avīm. Es esmu labais gans un pazīstu Savas avis, un tās Mani pazīst. Itin kā Mani Tas Tēvs pazīst, tāpat arī Es To Tēvu pazīstu; un Es dodu Savu dzīvību par avīm. Man arī vēl citas avis, tās nav no šīs kūts. Arī tās Man būs atvest; un tās dzirdēs Manu balsi, un būs viens pats ganāmpulks, viens pats Gans. Tāpēc Tas Tēvs Mani mīl, kā Es Savu dzīvību dodu, lai Es to atkal ņemu. Neviens to neņem no Manis, bet Es to dodu no Sevis. Man ir vara, to dot, un Man ir vara, to atkal ņemt. Šo likumu Es esmu dabūjis no Sava Tēva.” Tad atkal šķelšanās cēlās starp Jūdiem šo vārdu dēļ. Jo daudz no tiem sacīja: “Viņam ir velns un Viņš ir traks; ko jūs Viņu klausāt?” Citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta vārdi; vai velns akliem acis var atdarīt?” Un Jeruzālemē bija Dieva nama iesvētīšanas svētki, un bija ziema. Un Jēzus staigāja Dieva namā, Salamana priekšnamā. Tad Jūdi Viņu apstāja un uz Viņu sacīja: “Cik ilgi Tu mūsu dvēseles kavē? Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to skaidri.” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums to esmu sacījis, un jūs neticat. Darbi, ko Es daru Sava Tēva vārdā, šie dod liecību par Mani. Bet jūs neticat, jo jūs neesat no Manām avīm, kā Es jums esmu sacījis. Manas avis Manu balsi klausa, un Es tās pazīstu, un tās Man seko. Un Es tām dodu mūžīgu dzīvību, un tās ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks pār visiem, un neviens tās nevar izraut no Mana Tēva rokas. Es un Tas Tēvs, mēs esam viens.” Tad Jūdi atkal pacēla akmeņus, Viņu nomētāt. Jēzus tiem atbildēja: “Daudz labus darbus Es jums esmu rādījis no Sava Tēva; kura darba dēļ jūs Mani mētājiet ar akmeņiem?” Jūdi Viņam atbildēja un sacīja: “Laba darba dēļ mēs Tevi nemētājam, bet zaimošanas dēļ un ka Tu cilvēks būdams pats Sevi dari par Dievu.” Jēzus tiem atbildēja: “Vai jūsu bauslībā nav rakstīts: Es esmu sacījis, jūs esat dievi; Kad tā nu tos sauca par dieviem, uz kuriem Dieva vārds ir noticis, un to rakstu nevar atmest, Ko tad jūs sakāt uz Mani, ko Tas Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu Dievu zaimo; tāpēc ka Es esmu sacījis: Es esmu Dieva Dēls? Ja Es Sava Tēva darbus nedaru, tad neticiet Man. Bet ja Es tos daru, tad, ja nu neticat Man, tad ticat jel darbiem, lai jūs atzīstat un ticat, ka Tas Tēvs ir Manī, un Es Viņā.” Tad tie atkal Viņu meklēja gūstīt, bet Viņš izgāja no viņu rokām. Un Viņš atkal cēlās pāri Jordānei uz vietu, kur Jānis iesākumā kristīja, un palika tur. Un daudz pie Viņa nāca un sacīja: “Jebšu Jānis nav darījis nevienas brīnuma zīmes, tomēr viss, ko Jānis par Viņu sacījis, tas ir tiesa.” Un daudzi tur ticēja uz Viņu.