1. Mozus 37:12-36
1. Mozus 37:12-36 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Reiz, kad viņa brāļi bija aizgājuši ganīt viņu tēva sīklopus Sihemā, Israēls sacīja Jāzepam: "Vai tavi brāļi negana lopus pie Sihemas? Aizej, jo es gribu tevi sūtīt pie viņiem." Un tas viņam atbildēja: "Es klausos." Un viņš tam sacīja: "Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man." Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sihemu. Viņu sastapa kāds vīrs, kad viņš, lūk, maldījās pa lauku; un vīrs viņam jautāja: "Ko tu meklē?" Un viņš atbildēja: "Es meklēju savus brāļus, saki man - kur viņi gana?" Un tas cilvēks sacīja: "Viņi no šejienes ir aizgājuši; es dzirdēju viņus sakām: iesim uz Dotanu." Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā. Kad viņi to iztālēm ieraudzīja un pirms tas viņus bija sasniedzis, viņi sarunājās to nokaut. Un viņi cits citam sacīja: "Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm, un sacīsim: plēsīgs zvērs to ir aprijis,- tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem." Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: "Neatņemsim viņam dzīvību." Un Rūbens viņiem sacīja: "Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa." To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ. Un notika, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus - šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā, un sagrāba to un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens. Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet, paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavānu tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti. Tad Jūda sacīja saviem brāļiem: "Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam? Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim pielikuši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa." Un viņa brāļi tam paklausīja. Un garām gāja midiāniešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti. Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes. Un, atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: "Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?" Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: "Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?" Un viņš tos pazina un sacīja: "Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis." Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut mierināties un sacīja: "Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!" Un viņa tēvs to apraudāja. Bet midiānieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam.
1. Mozus 37:12-36 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Reiz, kad viņa brāļi bija aizgājuši ganīt viņu tēva sīklopus Sichemā, Israēls sacīja Jāzepam: „Vai tavi brāļi negana lopus pie Sichemas? Aizej, jo es gribu tevi sūtīt pie viņiem.“ Un tas viņam atbildēja: „Es klausos.“ Un viņš tam sacīja: „Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man.“ Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sichemu. Viņu sastapa kāds vīrs, kad tas, lūk, maldījās pa lauku; un vīrs viņam jautāja: „Ko tu meklē?“ Un viņš atbildēja: „Es meklēju savus brāļus, saki man, kur viņi gana?“ Un tas cilvēks sacīja: „Viņi no šejienes ir aizgājuši; es dzirdēju viņus sakām: Iesim uz Dotanu.“ Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā. Kad viņi to iztālēm ieraudzīja, pirms tas viņus bija sasniedzis, tad viņi sarunājās to nokaut. Un viņi cits citam sacīja: „Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm un sacīsim: Plēsīgs zvērs to ir aprijis. Tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.“ Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: „Nenomaitāsim viņu.“ Un Rūbens viņiem sacīja: „Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa.“ To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ. Un notika, ka, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus, šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā, Un to sagrāba un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens. Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavāni tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti. Tad Jūda sacīja uz saviem brāļiem: „Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam? Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim piedūruši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa.“ Un viņa brāļi tam paklausīja. Un garām gāja midianiešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā, un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti. Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes. Un atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: „Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?“ Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs Un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: „Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?“ Un viņš tos pazina un sacīja: „Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; Jāzeps ir plēstin saplosīts.“ Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienas sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut samierināties un sacīja: „Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!“ Un viņa tēvs to apraudāja. Bet midianieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam.
1. Mozus 37:12-36 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un viņa brāļi gāja ganīt sava tēva lopus Šehemē. Tad Israēls sacīja uz Jāzepu: “Vai tavi brāļi negana Šehemē? Nāc, es tevi sūtīšu pie tiem.” Un tas sacīja: “Redzi, še es esmu.” Un viņš uz to sacīja: “Ej jel, lūko, kā taviem brāļiem klājās un kā lopiņiem klājās, un nes man vēsti atpakaļ.” Un viņš to izsūtīja no Hebrones ielejas, un tas nāca uz Šehemi. Un kāds vīrs viņu atrada un redzi, viņš maldījās pa lauku; tad vīrs viņam vaicāja sacīdams: “Ko tu meklē?” Un tas sacīja: “Es meklēju savus brāļus, saki man lūdzams, kur tie gana?” Tad vīrs sacīja: “Tie no šejienes aizgājuši, jo es dzirdēju tos sakām: iesim uz Dotanu.” Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā. Un tie viņu ieraudzīja no tālienes, un pirms viņš tuvu pie tiem atnāca, tie sarunājās viņu nokaut, Un sacīja viens uz otru: “Redzi, še nāk sapņotājs. Un nu nāciet, nokausim to un iemetīsim to kādā bedrē un sacīsim: negants zvērs to aprijis; tad redzēsim, kas būs no viņa sapņiem.” Un Rūbens to dzirdēja un to izpestīja no viņu rokām un sacīja: “Nenokausim viņu.” Un Rūbens uz tiem sacīja: “Neizlejat asinis, metiet viņu bedrē, kas te tuksnesī, un nepieliekat rokas pie viņa,” - lai viņš to izpestītu no viņu rokām un pārvestu savam tēvam. Un notikās, kad Jāzeps atnāca pie saviem brāļiem, tad tie Jāzepam novilka raibos svārkus, kas tam bija mugurā. Un tie to ņēma un iemeta bedrē, bet bedre bija tukša, un tur ūdens nebija iekšā. Un tie apsēdās maizi ēst un pacēla savas acis un skatījās, un redzi, Ismaēliešu pulks nāca no Gileādas, un viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; tie gāja, to nonest uz Ēģipti. Tad Jūda sacīja uz saviem brāļiem: “Ko tas mums līdz, ja savu brāli nokaujam un viņa asinis slēpjam? Nāciet, pārdosim viņu Ismaēliešiem un nepieliksim savas rokas pie viņa, jo viņš ir mūsu brālis, mūsu miesa.” Un viņa brāļi tam klausīja. Midiāniešu vīriem, tirgotājiem, garām ejot, tie izvilka un izcēla Jāzepu no bedres un pārdeva Jāzepu Ismaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģiptes zemi. Un Rūbens gāja atpakaļ pie bedres un redzi, Jāzeps nebija bedrē; tad tas saplēsa savas drēbes Un griezās atpakaļ pie saviem brāļiem un sacīja: “Tā puisēna tur vairs nav un es, - kur man būs palikt?” Un tie ņēma Jāzepa svārkus un nokāva āzi un iemērca svārkus asinīs. Un nosūtīja raibos svārkus un lika tos nonest savam tēvam un sacīja: “Šos esam atraduši; apraugi jel, vai tie ir tava dēla svārki, vai nē?” Un tas tos pazina un sacīja: “Tie ir mana dēla svārki; nikns zvērs viņu ir aprijis, plosīt tas Jāzepu saplosījis.” Un Jēkabs pārplēsa savas drēbes un apvilka maisu ap saviem gurniem un bēdājās pēc sava dēla ilgu laiku. Tad visi viņa dēli un visas viņa meitas cēlās, viņu iepriecināt, bet viņš negribējās iepriecinājams būt un sacīja: “Ar bēdām es noiešu kapā pie sava dēla.” Un viņa tēvs to apraudāja. Un Midiānieši to pārdeva Ēģiptes zemē Potifaram, Faraona galminiekam un sargu virsniekam.