PIRMĀ MOZUS 37:12-36

Reiz, kad viņa brāļi bija aizgājuši ganīt viņu tēva sīklopus Sichemā, Israēls sacīja Jāzepam: „Vai tavi brāļi negana lopus pie Sichemas? Aizej, jo es gribu tevi sūtīt pie viņiem.“ Un tas viņam atbildēja: „Es klausos.“ Un viņš tam sacīja: „Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man.“ Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sichemu. Viņu sastapa kāds vīrs, kad tas, lūk, maldījās pa lauku; un vīrs viņam jautāja: „Ko tu meklē?“ Un viņš atbildēja: „Es meklēju savus brāļus, saki man, kur viņi gana?“ Un tas cilvēks sacīja: „Viņi no šejienes ir aizgājuši; es dzirdēju viņus sakām: Iesim uz Dotanu.“ Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā. Kad viņi to iztālēm ieraudzīja, pirms tas viņus bija sasniedzis, tad viņi sarunājās to nokaut. Un viņi cits citam sacīja: „Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm un sacīsim: Plēsīgs zvērs to ir aprijis. Tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.“ Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: „Nenomaitāsim viņu.“ Un Rūbens viņiem sacīja: „Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa.“ To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ. Un notika, ka, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus, šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā, Un to sagrāba un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens. Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavāni tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti. Tad Jūda sacīja uz saviem brāļiem: „Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam? Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim piedūruši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa.“ Un viņa brāļi tam paklausīja. Un garām gāja midianiešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā, un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti. Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes. Un atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: „Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?“ Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs Un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: „Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?“ Un viņš tos pazina un sacīja: „Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; Jāzeps ir plēstin saplosīts.“ Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienas sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut samierināties un sacīja: „Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!“ Un viņa tēvs to apraudāja. Bet midianieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam.