1. Mozus 22:1-12
1. Mozus 22:1-12 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu." Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad."
1. Mozus 22:1-12 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Pēc šiem notikumiem gadījās, ka Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: „Ābrahām!“ Un tas atbildēja: „Te es esmu.“ Tad Viņš teica: „Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.“ Un Ābrahāms posās rītā ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu—īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kādu Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: „Palieciet jūs ar ēzeli šeitan. Bet es ar zēnu gribu iet turpu, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.“ Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: „Mans tēvs!“ Tas teica: „Te es esmu, mans bērns.“ Tas teica: „Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?“ Ābrahāms sacīja: „Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.“ Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahams izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: „Abrahām! Ābrahām!“ Bet tas teica: „Te es esmu.“ Un viņš sacīja: „Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dievu un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.“
1. Mozus 22:1-12 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un notikās pēc šīm lietām, tad Dievs Ābrahāmu pārbaudīja un uz to sacīja: “Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Redzi, še es esmu.” Un Viņš sacīja: “Ņem jel savu dēlu, savu vienīgo, ko tu mīļo, Īzaku, un ej uz Morijas zemi, un upurē to tur par dedzināmo upuri uz viena no kalniem, ko Es tev sacīšu.” Tad Ābrahāms agri no rīta cēlās un apjoza savu ēzeli un ņēma līdz divus no saviem puišiem un Īzaku savu dēlu, un skaldīja malku dedzināmam upurim un cēlās un gāja uz vietu, ko Dievs tam bija sacījis. Un trešā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un redzēja to vietu no tālienes. Un Ābrahāms sacīja uz saviem puišiem: “Palieciet jūs šeit ar ēzeli, un es ar zēnu iesim uz turieni un pielūgsim. Tad atkal atnāksim pie jums.” Un Ābrahāms ņēma dedzināmā upura malku un to uzlika Īzakam, savam dēlam, un ņēma savā rokā uguni un nazi, un tie gāja abi kopā. Tad Īzaks runāja ar Ābrahāmu, savu tēvu, un sacīja: “Mans tēvs!” Un viņš sacīja: “Redz, še es esmu, mans dēls.” Un tas sacīja: “Redz, še uguns un malka, bet kur ir jērs par dedzināmo upuri?” Tad Ābrahāms sacīja: “Dievs Sev izredzēs jēru par dedzināmo upuri, mans dēls.” Un tie gāja abi kopā. Un tie nāca vietā, ko Dievs viņam bija sacījis, un Ābrahāms tur uztaisīja altāri un salika malku un saistīja Īzaku, savu dēlu, un lika to uz altāri malkai virsū. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un ņēma nazi, savu dēlu nokaut. Bet Tā Kunga eņģelis sauca no debesīm uz to un sacīja: “Ābrahām! Ābrahām!” Un tas sacīja: “Redzi, še es esmu.” Tad viņš sacīja: “Neizstiep savu roku pret zēnu un nedari tam nekā, jo nu Es zinu, ka tu Dievu bīsties un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis Manis labad.”