PIRMĀ MOZUS 22:1-12

Pēc šiem notikumiem gadījās, ka Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: „Ābrahām!“ Un tas atbildēja: „Te es esmu.“ Tad Viņš teica: „Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.“ Un Ābrahāms posās rītā ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu—īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kādu Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: „Palieciet jūs ar ēzeli šeitan. Bet es ar zēnu gribu iet turpu, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.“ Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: „Mans tēvs!“ Tas teica: „Te es esmu, mans bērns.“ Tas teica: „Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?“ Ābrahāms sacīja: „Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.“ Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahams izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: „Abrahām! Ābrahām!“ Bet tas teica: „Te es esmu.“ Un viņš sacīja: „Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dievu un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.“