1. Mozus 22:1-12

Un notikās pēc šīm lietām, tad Dievs Ābrahāmu pārbaudīja un uz to sacīja: “Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Redzi, še es esmu.” Un Viņš sacīja: “Ņem jel savu dēlu, savu vienīgo, ko tu mīļo, Īzaku, un ej uz Morijas zemi, un upurē to tur par dedzināmo upuri uz viena no kalniem, ko Es tev sacīšu.” Tad Ābrahāms agri no rīta cēlās un apjoza savu ēzeli un ņēma līdz divus no saviem puišiem un Īzaku savu dēlu, un skaldīja malku dedzināmam upurim un cēlās un gāja uz vietu, ko Dievs tam bija sacījis. Un trešā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un redzēja to vietu no tālienes. Un Ābrahāms sacīja uz saviem puišiem: “Palieciet jūs šeit ar ēzeli, un es ar zēnu iesim uz turieni un pielūgsim. Tad atkal atnāksim pie jums.” Un Ābrahāms ņēma dedzināmā upura malku un to uzlika Īzakam, savam dēlam, un ņēma savā rokā uguni un nazi, un tie gāja abi kopā. Tad Īzaks runāja ar Ābrahāmu, savu tēvu, un sacīja: “Mans tēvs!” Un viņš sacīja: “Redz, še es esmu, mans dēls.” Un tas sacīja: “Redz, še uguns un malka, bet kur ir jērs par dedzināmo upuri?” Tad Ābrahāms sacīja: “Dievs Sev izredzēs jēru par dedzināmo upuri, mans dēls.” Un tie gāja abi kopā. Un tie nāca vietā, ko Dievs viņam bija sacījis, un Ābrahāms tur uztaisīja altāri un salika malku un saistīja Īzaku, savu dēlu, un lika to uz altāri malkai virsū. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un ņēma nazi, savu dēlu nokaut. Bet Tā Kunga eņģelis sauca no debesīm uz to un sacīja: “Ābrahām! Ābrahām!” Un tas sacīja: “Redzi, še es esmu.” Tad viņš sacīja: “Neizstiep savu roku pret zēnu un nedari tam nekā, jo nu Es zinu, ka tu Dievu bīsties un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis Manis labad.”