1. Mozus 18:1-33
1. Mozus 18:1-33 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un Tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: "Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?" Un tie teica: "Labi, dari, kā tu esi sacījis." Un Ābrahāms iesteidzās teltī pie Sāras un sacīja: "Steidzies, paņem trīs mērus miltu no smalkajiem miltiem, iejauc tos un taisi plāceņus." Un Ābrahāms skrēja pie lopiem un paņēma labu un mīkstu telēnu un deva to puisim, steidzinādams to sagatavot. Tad viņš paņēma raudzētu un svaigu pienu un sagatavoto teļu un cēla to viņiem priekšā, bet pats viņš stāvēja pie viņiem zem koka, kamēr viņi ēda. Un tie sacīja viņam: "Bet kur ir Sāra, tava sieva?" Viņš atbildēja: "Lūk, teltī." Bet tas sacīja: "Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls." Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. Bet Ābrahāms un Sāra bija jau padzīvojuši, gados veci, un Dievs Sārai jau bija pārtraucis tās norises, kas sievām mēdz būt. Un tad Sāra smējās pie sevis, sacīdama: "Pēc tam kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Un mans kungs jau ir vecs." Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: "Kāpēc tad Sāra smējās, sacīdama: vai es patiešām vēl dzemdēšu, veca būdama? Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams? Noliktā laikā Es atgriezīšos pie tevis nākamā gadā, un Sārai būs dēls." Un Sāra meloja, teikdama: "Es neesmu smējusies," - jo viņai bija bailes. Bet Viņš sacīja: "Kā tad ne - tu smējies." Un tie vīri cēlās no turienes un devās uz Sodomas pusi, un Ābrahāms gāja ar viņiem, tos pavadīdams. Un Tas Kungs sacīja: "Vai Man no Ābrahāma būs slēpt, ko Es gribu darīt? Jo Ābrahāmam būs tapt par lielu un varenu tautu, un viņā būs svētītas visas zemes tautas. Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un savam namam pēc viņa, ka tie sargā Tā Kunga ceļu, lai darītu taisnību un tiesas, ka Tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu tam, ko Viņš ir sacījis viņam." Un Tas Kungs sacīja: "Brēkšana par Sodomu un Gomoru patiešām ir liela, un viņu apgrēcība ir ļoti smaga. Es iešu un lūkošu, vai viņi ir darījuši pēc tās brēkšanas, kas aizsniegusi Mani, vai ne; to Es gribu uzzināt." Un vīri nogriezās no turienes un gāja uz Sodomu; bet Ābrahāms stāvēja vēl Tā Kunga vaiga priekšā. Un Ābrahāms tuvojās Viņam un sacīja: "Vai Tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo? Varbūt atrastos piecdesmit taisnie šinī pilsētā? Vai Tu tiešām iznīcināsi tos un nesaudzētu šo vietu to piecdesmit taisno dēļ, kas ir viņas vidū? Nemūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nemūžam! Vai visas pasaules soģis nedarīs taisni?" Un Tas Kungs sacīja: "Ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, Es saudzēšu visu šo vietu viņu dēļ." Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: "Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu, lai gan es esmu pīšļi un pelni. Varbūt pieci iztrūkst no piecdesmit taisniem, vai Tu tad arī šo piecu dēļ iznīcinātu visu pilsētu?" Un Viņš sacīja: "Nē, Es neiznīcināšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus." Un tas turpināja runāt ar Viņu un sacīja: "Var būt, ka tiek atrasti tur četrdesmit." Un Viņš sacīja: "Nē, Es to nedarīšu šo četrdesmit dēļ." Un tas sacīja: "Lūdzams, nedusmojies, mans Kungs, ka es gribu runāt; varbūt tur atrastos trīsdesmit?" Un Viņš sacīja: "Es to nedarīšu, ja tur atrastos trīsdesmit." Un tas sacīja: "Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu; varbūt tur atrastos divdesmit?" Un Viņš sacīja: "Es to neizpostīšu šo divdesmit dēļ." Un tas sacīja: "Kaut nedusmotos mans Kungs. Es runāšu vēl reizi; varbūt atrastos tikai desmit?" Un Viņš atbildēja: "Es to neizpostīšu šo desmit dēļ." Un Tas Kungs aizgāja, kad bija beidzis runāt ar Ābrahāmu. Bet Ābrahāms atgriezās savā vietā.
1. Mozus 18:1-33 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās un, raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un teica: „Mans Kungs, ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?“ Un tie teica: „Labi, dari kā tu esi sacījis.“ Un Ābrahāms iesteidzās teltī pie Sāras un sacīja: „Steidzies, paņem trīs mērus miltu no smalkajiem miltiem, iejauc tos un taisi plāceņus.“ Un Ābrahāms skrēja pie lopiem un paņēma labu un mīkstu telēnu un deva to puisim, steidzinādams to sagatavot. Tad viņš paņēma raudzētu un svaigu pienu un sagatavoto teļu un cēla to viņiem priekšā, bet pats viņš stāvēja pie viņiem zem koka, kamēr viņi ēda. Un tie sadja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?“ Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.“ Bet tas teica: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un, lūk, tavai sievai Sārai būs dēls.“ Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. Bet Ābrahāms un Sāra bija jau padzīvojuši, gados veci, un Dievs Sārai jau bija pārtraucis tās norises, kas sievām mēdz būt. Un tādēļ Sāra smējās pie sevis, domādama: „Pēc tam, kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Bez tam mans kurgs ir jau sirmgalvis.“ Un tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: „Kāpēc tad Sāra smējās, sevī domādama: Vai man patiešām būs vēl dzemdēt, tik vecai esot? Vai tam Kungam kaut kas būtu neiespējams? Noliktā laikā Es atgriezīšos pie tevis šinī gada laikā, un Sārai būs dēls.“ Un Sāra meloja, teikdama: „Es neesmu smējusies,“ jo viņai bija bailes. Bet Viņš sacīja: „Kā tad nē, —tu smējies.“ Un tie vīri cēlās no turienes un virzījās uz Sodomas pusi, un Ābrahāms gāja viņiem līdz, tos pavadīdams. Un tas Kungs domāja: „Vai man no Ābrahāma būs slēpt, ko Es gribu darīt? Jo Ābrahāmam tiešām būs tapt par lielu un spēcīgu tautu, un viņā būs svētītas visas zemes tautas. Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un tiem pēcnācējiem, kādi nāks pēc viņa, ka tie sarga tā Kunga ceļu, pildot taisnību un tiesas, lai tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu visam tam, par ko viņš ar to ir runājis.“ Un tas Kungs sacīja: „Sūdzības par Sodomu un Gomoru ir nākušas, ka viņu apgrēcība ir liela un ļoti smaga. Es gribu noiet un pārliecināties, vai tie ir darījuši tā, kā tās sūdzības nākušas pie manis, visu Es gribu dabūt zināt.“ Un, nogriezušies no turienes, vīri aizgāja uz Sodomu, bet Ābrahāms arvien vēl stāvēja tā Kunga vaiga priekšā. Un Ābrahāms tuvojās Viņam un sacīja. „Vai Tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo? Varbūt atrastos piecdesmit taisnie šīs pilsētas vidū? Vai Tu tiešām iznicināsi tos un nepataupītu šo vietu to piecdesmit taisno dēļ, kas ir viņas vidū? Ne mūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nekad nevar notikt, ka tas, kas visu zemi tiesā, nespriestu taisnu tieesu.“ Un tas Kungs sacīja: „Ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, Es saudzēšu visu šo vietu viņu dēļ.“ Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: „Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu, lai gan es esmu putekļi un pīšļi. Varbūt pieci iztrūkst no piecdesmit taisniem, vai Tu tad ari šo piecu dēļ izpostītu visu pilsētu?“ Un Viņš atbildēja: „Nē, Es neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus.“ Un viņš turpināja: „Varbūt, ļoti var būt, ka tiek atrasti tur četrdesmit.“ Un Viņš atbildēja: „Nē, Es to nedarīšu šo četrdesmit dēļ.“ Un viņš sacīja: „Lūdzams, nedusmojies, mans Kungs, ka es gribu runāt: varbūt tur atrastos trīsdesmit?“ Un Viņš teica: „Es to nedarīšu, ja tur atrastos trīsdesmit.“ Tad viņš sacīja: „Es esmu pasācis uzdrošināties runāt ar savu Kungu: varbūt tur atrastos divdesmit?“ Un Viņš sacīja: „Es to neizpostīšu šo divdesmit dēļ.“ Un viņš sacīja: „Kaut nedusmotos mans Kungs. Es runāšu vēl reizi: varbūt atrastos tikai desmit?“ Un Viņš sacīja: „Es to neizpostīšu šo desmit dēļ.“ Un tas Kungs aizgāja, kad bija beidzis runāt ar Ābrahāmu. Bet Ābrahāms atgriezās savā dzīves vietā.
1. Mozus 18:1-33 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Tas Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem, kad viņš sēdēja sava nama durvīs, ap dienas karstumu. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un redzi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Un tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretī no dzīvokļa durvīm un nometās pie zemes un sacīja: “Kungs, ja es esmu atradis žēlastību Tavās acī, tad lūdzams neej garām Savam kalpam. Lai atnes drusciņ ūdens, un mazgājiet savas kājas un apmetaties apakš šī koka. Un es dabūšu kādu kumosu maizes, ka jūs varat savu sirdi atspirdzināt. Pēc varat jūs iet, jo tāpēc jūs esat pie sava kalpa nākuši.” Un tie sacīja: “Dari, kā tu esi sacījis.” Un Ābrahāms traucās dzīvoklī pie Sāras un sacīja: “Steidzies, ņem sijātu miltu trīs mērus, samīci un cep karašas.” Un Ābrahāms skrēja pie lopiem un ņēma mīkstu un labu teļu un deva to puisim, un tas steidzās to sataisīt. Un viņš ņēma sviestu un pienu un teļu, ko bija sataisījis, un cēla tiem priekšā un stāvēja pats pie tiem apakš koka, un tie ēda. Tad tie uz viņu sacīja: “Kur ir Sāra, tava sieva?” Un viņš sacīja: “Redzi, iekšā dzīvoklī.” Un tas sacīja: “Es noteikti atnākšu pie tevis ap šo laiku nākamā gadā, un redzi, Sārai, tavai sievai, būs dēls.” Un Sāra to dzirdēja dzīvokļa durvīs, jo tās bija aiz viņa. Bet Ābrahāms un Sāra bija veci un daudz dienas piedzīvojuši, un pie Sāras vairs nebija, kā sievām mēdz būt. Tad Sāra pati pie sevis smējās sacīdama: “Vai tad man izdēdējušai būs kārība, un mans kungs ir vecīgs?” Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: “Kāpēc Sāra smējusies par to sacīdama: vai es tiešām dzemdēšu, veca būdama? Vai tad kāda lieta Tam Kungam neiespējama? Noliktā laikā Es atnākšu pie tevis nākamā gadā, tad Sārai būs dēls.” Un Sāra liedzās sacīdama: “Es neesmu smējusies.” Jo tai bija bail. Bet Viņš sacīja: “Nē, tu esi gan smējusies.” Tad tie vīri no turienes cēlās un griezās uz Sodomu. Un Ābrahāms gāja tiem līdz, tos pavadīdams. Un Tas Kungs sacīja: “Vai man būs slēpt Ābrahāmam, ko gribu darīt? Jo Ābrahāms būs par lielu un varenu tautu, un viņā visi ļaudis virs zemes taps svētīti. Jo Es to esmu atzinis, lai viņš saviem bērniem un savam namam pēc sevis pavēl sargāt Tā Kunga ceļu, darot, kas taisnība un kas tiesa, ka Tas Kungs liktu nākt uz Ābrahāmu, ko Viņš par viņu ir runājis.” Un Tas Kungs sacīja: “Liela brēkšana ir par Sodomu un Gomoru, un viņu grēki ļoti grūti. Tad nu Es noiešu un lūkošu, vai tie visnotaļ ir darījuši pēc tās brēkšanas, kas Manā priekšā nākusi, vai ne; to Es gribu zināt.” Un vīri griezās no turienes un gāja uz Sodomu, bet Ābrahāms stāvēja vēl Tā Kunga priekšā. Un Ābrahāms piegāja un sacīja: “Vai Tu samaitāsi taisno ar bezdievīgo? Varbūt, ka pilsētā ir piecdesmit taisno, vai Tu tos samaitāsi un šo vietu nežēlosi piecdesmit taisno dēļ, kas viņu starpā? Ne mūžam Tu tā nedarīsi, nonāvēdams taisno līdz ar bezdievīgo, ka taisnais būtu tā kā bezdievīgais; ne mūžam! - vai visas pasaules Soģis nedarīs taisni?” Tad Tas Kungs sacīja: “Ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, tad Es žēlošu visu šo vietu viņu dēļ.” Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: “Redzi jel, es esmu iedrošinājies ar To Kungu runāt, jebšu es esmu pīšļi un pelni. Ja tur piecu trūktu no piecdesmit taisniem, vai šo piecu dēļ Tu samaitātu visu pilsētu?” Un Viņš sacīja: “Es to nesamaitāšu, ja tur atradīšu četrdesmit piecus.” Tad tas joprojām runāja uz Viņu un sacīja: “Ja tur atrastos četrdesmit?” Un Viņš sacīja: “Es nekā nedarīšu četrdesmit dēļ.” Un tas sacīja: “Neapskaities, Kungs, lūdzams, ka es vēl runāju: ja tur atrastos trīsdesmit?” Un Viņš sacīja: “Es to nedarīšu, ja atradīšu trīsdesmit.” Un tas sacīja: “Redzi jel, es esmu iedrošinājies uz To Kungu runāt: ja tur atrastos divdesmit?” Un Viņš sacīja: “Es tos nesamaitāšu divdesmit dēļ.” Un tas sacīja: “Neapskaities, Kungs, lūdzams, ka es vēl vienreiz runāju, - ja tur atrastos desmit?” Un Viņš sacīja: “Es tos nesamaitāšu desmit dēļ.” Tad Tas Kungs aizgāja, kad bija beidzis uz Ābrahāmu runāt, un Ābrahāms griezās atpakaļ uz savu vietu.