PIRMĀ MOZUS 18
18
1Un tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs.
2Un viņš pacēla savas acis un skatījās un, raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā.
3Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un teica: „Mans Kungs, ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam garām.
4Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka.
5Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?“ Un tie teica: „Labi, dari kā tu esi sacījis.“
6Un Ābrahāms iesteidzās teltī pie Sāras un sacīja: „Steidzies, paņem trīs mērus miltu no smalkajiem miltiem, iejauc tos un taisi plāceņus.“
7Un Ābrahāms skrēja pie lopiem un paņēma labu un mīkstu telēnu un deva to puisim, steidzinādams to sagatavot.
8Tad viņš paņēma raudzētu un svaigu pienu un sagatavoto teļu un cēla to viņiem priekšā, bet pats viņš stāvēja pie viņiem zem koka, kamēr viņi ēda.
9Un tie sadja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?“ Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.“
10Bet tas teica: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un, lūk, tavai sievai Sārai būs dēls.“ Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem.
11Bet Ābrahāms un Sāra bija jau padzīvojuši, gados veci, un Dievs Sārai jau bija pārtraucis tās norises, kas sievām mēdz būt.
12Un tādēļ Sāra smējās pie sevis, domādama: „Pēc tam, kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Bez tam mans kurgs ir jau sirmgalvis.“
13Un tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: „Kāpēc tad Sāra smējās, sevī domādama: Vai man patiešām būs vēl dzemdēt, tik vecai esot?
14Vai tam Kungam kaut kas būtu neiespējams? Noliktā laikā Es atgriezīšos pie tevis šinī gada laikā, un Sārai būs dēls.“
15Un Sāra meloja, teikdama: „Es neesmu smējusies,“ jo viņai bija bailes. Bet Viņš sacīja: „Kā tad nē, —tu smējies.“
16Un tie vīri cēlās no turienes un virzījās uz Sodomas pusi, un Ābrahāms gāja viņiem līdz, tos pavadīdams.
17Un tas Kungs domāja: „Vai man no Ābrahāma būs slēpt, ko Es gribu darīt?
18Jo Ābrahāmam tiešām būs tapt par lielu un spēcīgu tautu, un viņā būs svētītas visas zemes tautas.
19Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un tiem pēcnācējiem, kādi nāks pēc viņa, ka tie sarga tā Kunga ceļu, pildot taisnību un tiesas, lai tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu visam tam, par ko viņš ar to ir runājis.“
20Un tas Kungs sacīja: „Sūdzības par Sodomu un Gomoru ir nākušas, ka viņu apgrēcība ir liela un ļoti smaga.
21Es gribu noiet un pārliecināties, vai tie ir darījuši tā, kā tās sūdzības nākušas pie manis, visu Es gribu dabūt zināt.“
22Un, nogriezušies no turienes, vīri aizgāja uz Sodomu, bet Ābrahāms arvien vēl stāvēja tā Kunga vaiga priekšā.
23Un Ābrahāms tuvojās Viņam un sacīja. „Vai Tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo?
24Varbūt atrastos piecdesmit taisnie šīs pilsētas vidū? Vai Tu tiešām iznicināsi tos un nepataupītu šo vietu to piecdesmit taisno dēļ, kas ir viņas vidū?
25Ne mūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nekad nevar notikt, ka tas, kas visu zemi tiesā, nespriestu taisnu tieesu.“
26Un tas Kungs sacīja: „Ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, Es saudzēšu visu šo vietu viņu dēļ.“
27Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: „Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu, lai gan es esmu putekļi un pīšļi.
28Varbūt pieci iztrūkst no piecdesmit taisniem, vai Tu tad ari šo piecu dēļ izpostītu visu pilsētu?“ Un Viņš atbildēja: „Nē, Es neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus.“
29Un viņš turpināja: „Varbūt, ļoti var būt, ka tiek atrasti tur četrdesmit.“ Un Viņš atbildēja: „Nē, Es to nedarīšu šo četrdesmit dēļ.“
30Un viņš sacīja: „Lūdzams, nedusmojies, mans Kungs, ka es gribu runāt: varbūt tur atrastos trīsdesmit?“ Un Viņš teica: „Es to nedarīšu, ja tur atrastos trīsdesmit.“
31Tad viņš sacīja: „Es esmu pasācis uzdrošināties runāt ar savu Kungu: varbūt tur atrastos divdesmit?“ Un Viņš sacīja: „Es to neizpostīšu šo divdesmit dēļ.“
32Un viņš sacīja: „Kaut nedusmotos mans Kungs. Es runāšu vēl reizi: varbūt atrastos tikai desmit?“ Un Viņš sacīja: „Es to neizpostīšu šo desmit dēļ.“
33Un tas Kungs aizgāja, kad bija beidzis runāt ar Ābrahāmu. Bet Ābrahāms atgriezās savā dzīves vietā.
Pašlaik izvēlēts:
PIRMĀ MOZUS 18: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.