1. Mozus 18:1-33

Un Tas Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem, kad viņš sēdēja sava nama durvīs, ap dienas karstumu. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un redzi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Un tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretī no dzīvokļa durvīm un nometās pie zemes un sacīja: “Kungs, ja es esmu atradis žēlastību Tavās acī, tad lūdzams neej garām Savam kalpam. Lai atnes drusciņ ūdens, un mazgājiet savas kājas un apmetaties apakš šī koka. Un es dabūšu kādu kumosu maizes, ka jūs varat savu sirdi atspirdzināt. Pēc varat jūs iet, jo tāpēc jūs esat pie sava kalpa nākuši.” Un tie sacīja: “Dari, kā tu esi sacījis.” Un Ābrahāms traucās dzīvoklī pie Sāras un sacīja: “Steidzies, ņem sijātu miltu trīs mērus, samīci un cep karašas.” Un Ābrahāms skrēja pie lopiem un ņēma mīkstu un labu teļu un deva to puisim, un tas steidzās to sataisīt. Un viņš ņēma sviestu un pienu un teļu, ko bija sataisījis, un cēla tiem priekšā un stāvēja pats pie tiem apakš koka, un tie ēda. Tad tie uz viņu sacīja: “Kur ir Sāra, tava sieva?” Un viņš sacīja: “Redzi, iekšā dzīvoklī.” Un tas sacīja: “Es noteikti atnākšu pie tevis ap šo laiku nākamā gadā, un redzi, Sārai, tavai sievai, būs dēls.” Un Sāra to dzirdēja dzīvokļa durvīs, jo tās bija aiz viņa. Bet Ābrahāms un Sāra bija veci un daudz dienas piedzīvojuši, un pie Sāras vairs nebija, kā sievām mēdz būt. Tad Sāra pati pie sevis smējās sacīdama: “Vai tad man izdēdējušai būs kārība, un mans kungs ir vecīgs?” Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: “Kāpēc Sāra smējusies par to sacīdama: vai es tiešām dzemdēšu, veca būdama? Vai tad kāda lieta Tam Kungam neiespējama? Noliktā laikā Es atnākšu pie tevis nākamā gadā, tad Sārai būs dēls.” Un Sāra liedzās sacīdama: “Es neesmu smējusies.” Jo tai bija bail. Bet Viņš sacīja: “Nē, tu esi gan smējusies.” Tad tie vīri no turienes cēlās un griezās uz Sodomu. Un Ābrahāms gāja tiem līdz, tos pavadīdams. Un Tas Kungs sacīja: “Vai man būs slēpt Ābrahāmam, ko gribu darīt? Jo Ābrahāms būs par lielu un varenu tautu, un viņā visi ļaudis virs zemes taps svētīti. Jo Es to esmu atzinis, lai viņš saviem bērniem un savam namam pēc sevis pavēl sargāt Tā Kunga ceļu, darot, kas taisnība un kas tiesa, ka Tas Kungs liktu nākt uz Ābrahāmu, ko Viņš par viņu ir runājis.” Un Tas Kungs sacīja: “Liela brēkšana ir par Sodomu un Gomoru, un viņu grēki ļoti grūti. Tad nu Es noiešu un lūkošu, vai tie visnotaļ ir darījuši pēc tās brēkšanas, kas Manā priekšā nākusi, vai ne; to Es gribu zināt.” Un vīri griezās no turienes un gāja uz Sodomu, bet Ābrahāms stāvēja vēl Tā Kunga priekšā. Un Ābrahāms piegāja un sacīja: “Vai Tu samaitāsi taisno ar bezdievīgo? Varbūt, ka pilsētā ir piecdesmit taisno, vai Tu tos samaitāsi un šo vietu nežēlosi piecdesmit taisno dēļ, kas viņu starpā? Ne mūžam Tu tā nedarīsi, nonāvēdams taisno līdz ar bezdievīgo, ka taisnais būtu tā kā bezdievīgais; ne mūžam! - vai visas pasaules Soģis nedarīs taisni?” Tad Tas Kungs sacīja: “Ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, tad Es žēlošu visu šo vietu viņu dēļ.” Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: “Redzi jel, es esmu iedrošinājies ar To Kungu runāt, jebšu es esmu pīšļi un pelni. Ja tur piecu trūktu no piecdesmit taisniem, vai šo piecu dēļ Tu samaitātu visu pilsētu?” Un Viņš sacīja: “Es to nesamaitāšu, ja tur atradīšu četrdesmit piecus.” Tad tas joprojām runāja uz Viņu un sacīja: “Ja tur atrastos četrdesmit?” Un Viņš sacīja: “Es nekā nedarīšu četrdesmit dēļ.” Un tas sacīja: “Neapskaities, Kungs, lūdzams, ka es vēl runāju: ja tur atrastos trīsdesmit?” Un Viņš sacīja: “Es to nedarīšu, ja atradīšu trīsdesmit.” Un tas sacīja: “Redzi jel, es esmu iedrošinājies uz To Kungu runāt: ja tur atrastos divdesmit?” Un Viņš sacīja: “Es tos nesamaitāšu divdesmit dēļ.” Un tas sacīja: “Neapskaities, Kungs, lūdzams, ka es vēl vienreiz runāju, - ja tur atrastos desmit?” Un Viņš sacīja: “Es tos nesamaitāšu desmit dēļ.” Tad Tas Kungs aizgāja, kad bija beidzis uz Ābrahāmu runāt, un Ābrahāms griezās atpakaļ uz savu vietu.