1. Samuēla 17:41-58
1. Samuēla 17:41-58 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!" Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!" Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, sava karaspēka virspavēlniekam: "Kā dēls ir šis zēns, Abner?" Tad Abners viņam atbildēja: "Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak, ķēniņ, to es nezinu!" Tad ķēniņš Sauls sacīja: "Pajautā, kā dēls ir šis zēns!" Kad Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. Tad Sauls viņam jautāja: "Kā dēls tu esi, jaunekli?" Un Dāvids atbildēja: "Tava kalpa, bētlemieša Isaja, dēls."
1. Samuēla 17:41-58 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un filistietis nāca, kā pastaigā-damies, arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. Kad nu filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas vēl bija tikai jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. Un filistietis teica Dāvidam: „Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?“ Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: „Nāc tikai šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!“ Bet Dāvids sacīja filistietim: „Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kara pulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis lamādamies. Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nokaušu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu kara pulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī sapulcētā kara saime, ka tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!“ Kad nu filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no kara pulku rindām filistictim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no turienes akmeni, un viņš to laida ar lingu un ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to pašu, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejas piemalei un līdz pat Ekrones pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. Un kad Israēla bērni griezās atpakaļ no karstās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un to nesa uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, savam karapulku virspavēlniekam: „Kā dēls ir šis zēns, Abner?“ Tad Abners viņam atbildēja: „Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak ķēniņ, to es nezinu!“ Tad ķēniņš Sauls sacīja: „Pajautā, kā dēls ir šis zēns!“ Kad nu Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. Tad Sauls viņam jautāja: „Kā dēls tu esi, jaunekli?“ Un Dāvids atbildēja: „Tava kalpa, betlēmieša Isaja, dēls.“
1. Samuēla 17:41-58 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Fīlists nāca Dāvidam arvien tuvāk, un viņa bruņu nesējs viņa priekšā. Kad nu Fīlists skatījās un Dāvidu redzēja, tad viņš to izsmēja, jo tas bija jauneklis sarkaniem vaigiem un skaistu ģīmi. Un Fīlists sacīja uz Dāvidu: vai es esmu suns, ka tu ar koku pie manis nāci? Un Fīlists lādēja Dāvidu pie saviem dieviem. Un Fīlists sacīja uz Dāvidu: nāc šurp pie manis, es tavu miesu došu putniem apakš debess un zvēriem laukā. Bet Dāvids sacīja uz Fīlistu: tu nāci pie manis ar zobenu un šķēpu un priekšturamām bruņām, bet es nāku pie tevis Tā Kunga Cebaot vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, ko tu esi zaimojis. Šodien Tas Kungs tevi dos manā rokā, ka es tevi nokauju un tavu galvu no tevis atņemu un Fīlistu nometnes maitas dodu putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un visa pasaule atzīs, ka Israēlim ir Dievs. Un visi šie pulki atzīs, ka Tas Kungs neizglābj ar zobenu un šķēpu: jo karš pieder Tam Kungam, Tas jūs dos mūsu rokā. Un notikās, kad nu Fīlists cēlās un nāca un Dāvidam tuvojās, tad Dāvids steidzās un skrēja uz karapulkiem, Fīlistam pretī. Un Dāvids bāza roku tarbā un izņēma vienu oli un meta ar lingu un iesvieda Fīlistam pašā pierē, tā ka akmens viņa pierē ieskrēja, un tas krita uz savu vaigu pie zemes. Tā Dāvids pārvarēja Fīlistu ar lingu un ar oli, un kāva Fīlistu un to nokāva, bet Dāvidam zobena nebija rokā. Tad Dāvids pieskrēja un piestājās pie Fīlista un ņēma viņa zobenu un to izvilka no makstīm un to nokāva un tam ar to nocirta galvu. Kad nu Fīlisti redzēja, ka viņu varenais bija miris, tad tie bēga. Un Israēla un Jūda vīri cēlās un gavilēja un vajāja Fīlistus, kamēr nāk ielejā un līdz pašiem Ekronas vārtiem; un Fīlistu nokautie krita uz Šaāraimas ceļa un līdz Gatai un līdz Ekronai. Un Israēla bērni griezās atpakaļ no Fīlistu dzīšanas un aplaupīja viņu nometni. Un Dāvids ņēma Fīlista galvu un to nonesa uz Jeruzālemi, bet viņa bruņas viņš nolika savā teltī. Bet kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pret Fīlistu, tad tas uz Abneru, kara lielkungu, sacīja: kam dēls ir šis jauneklis, Abner? Tad Abners sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīvo, ķēniņ, to es nezinu. Tad ķēniņš sacīja: vaicā jel, kam dēls šis jauneklis ir? Kad nu Dāvids atpakaļ griezās no Fīlista kaušanas, tad Abners viņu ņēma un veda Saula priekšā, un Fīlista galva bija viņa rokā. Un Sauls uz to sacīja: kam dēls tu esi, puisi? Dāvids sacīja: tava kalpa Isajus, Bētlemieša, dēls.