PIRMĀ SAMUELA 17:41-58

Un filistietis nāca, kā pastaigā-damies, arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. Kad nu filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas vēl bija tikai jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. Un filistietis teica Dāvidam: „Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?“ Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: „Nāc tikai šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!“ Bet Dāvids sacīja filistietim: „Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kara pulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis lamādamies. Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nokaušu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu kara pulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī sapulcētā kara saime, ka tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!“ Kad nu filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no kara pulku rindām filistictim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no turienes akmeni, un viņš to laida ar lingu un ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to pašu, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejas piemalei un līdz pat Ekrones pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. Un kad Israēla bērni griezās atpakaļ no karstās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un to nesa uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, savam karapulku virspavēlniekam: „Kā dēls ir šis zēns, Abner?“ Tad Abners viņam atbildēja: „Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak ķēniņ, to es nezinu!“ Tad ķēniņš Sauls sacīja: „Pajautā, kā dēls ir šis zēns!“ Kad nu Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. Tad Sauls viņam jautāja: „Kā dēls tu esi, jaunekli?“ Un Dāvids atbildēja: „Tava kalpa, betlēmieša Isaja, dēls.“