PIRMĀ SAMUELA 17
17
1Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šocho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās telšu nometnē starp Šocho un Aseku pie Efas Damimas.
2Bet Sauls un Israēla karotāji sapulcējās un apmetās telšu nometnē Ela ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem.
3Un filistieši nostājās uz kalna—vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna—otrā pusē, tā ka ieleja bija viņu starpā.
4Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts no Gātas; un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis.
5Un tam galvā bija vara bruņu cepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara.
6Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps.
7Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simts seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā.
8Tad viņš nostājās un uzsauca novietotajam Israēla karaspēkam un sacīja dižodamies: „Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas kārtībā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs Saula kalpi? Izraugiet sev vienu viru, un tas lai nāk lejā pie manis!
9Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!“
10Un filistietis vēl piebilda: „Es esmu šodien zobodamies izaicinājis Israēla karaspēku: dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!“
11Kad nu Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie pazaudēja drosmi un loti izbijās.
12Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Betlēmes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, it labi gados.
13Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un viņa šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs, —pirmdzimušais, otis—Abinadabs un trešais—Sama.
14Bet Dāvids bija visjaunākais. Tā kā trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā,
15Tad Dāvids reizēm gāja uz Saula sētu un reizēm atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Betlēmē.
16Bet šis filistietis tur slaistījās apkārt Israēla karavīru rindu priekšā ir agrās rīta stundās, ir vakaros četrdesmit dienas.
17Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: „Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un nones tās steidzīgi brāļiem nometnē.
18Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti, apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem!“
19Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla karotāji, patlaban atradās terebinšu koku ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem.
20Tad Dāvids apjozās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam taisni tanī brīdī, kad karavīri sakārtojušies izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni.
21Israēls un filistieši nostājās gatavi kauties viena rinda pret otru.
22Tad Dāvids atstāja savu nesamo, to nocēlis no saviem pleciem, mantu uzrauga ziņā, skrēja pie kara pulkiem un, tur nonācis, padeva labas dienas saviem brāļiem.
23Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, —viņš bija filistietis no Gātas, —ārā no rindas, un viņš runāja savus jau parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja.
24Bet visi Israēla vīri, kad vien tie šo, vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti 1 bijās.
25Kāds Israēla virs sacīja: „Vai jūs ari esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk ar lamu vārdiem izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām, un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva dzimtu tas atbrīvos no visām node-vām un klaušām Israēlā!“
26Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: „Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu, kāds patreiz guļ uz Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kujrš ir neapgraizīts, uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva kajra pulku?“
27Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: „Tā un tā apbalvos to, kas viņu nokaus!“
28Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: „Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā!“
29Tad Dāvids sacīja: „Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums.“
30Un viņš aizgriezās no tā prom, kas tam stāvēja līdzās, pret kādu citu un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja ar tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais.
31Kad nu šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to pie sevis atvest.
32Un Dāvids sacīja Saulam: „Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!“
33Bet Sauls sacīja Dāvidam: „Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām!“
34Tad Dāvids sacīja Saulam: „Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka,
35Tad es devos tos vajāt, un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu pie krēpēm, to situ un nositu.
36Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis; un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva kara pulkus ar lamu vārdiem izaicinājis!“
37Un Dāvids turpināja un sacīja: „Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām, tas mani arī izglābs no šī filistieša rokas.“ Tad Sauls sacīja: „Ej tad ari! Tas Kungs lai ir ar tevi!“
38Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas kara vīra drēbes, lika vara bruņu cepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas.
39Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: „Tā es nevaru iet, jo es neesmu paradis.“ Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost.
40Tad viņš ņēma savu kūju rokā, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim.
41Un filistietis nāca, kā pastaigā-damies, arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu.
42Kad nu filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas vēl bija tikai jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu.
43Un filistietis teica Dāvidam: „Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?“ Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā.
44Tad filistietis uzsauca Dāvidam: „Nāc tikai šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!“
45Bet Dāvids sacīja filistietim: „Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kara pulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis lamādamies.
46Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nokaušu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu kara pulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs!
47Un lai atzīst visa šī sapulcētā kara saime, ka tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!“
48Kad nu filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no kara pulku rindām filistictim pretī.
49Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no turienes akmeni, un viņš to laida ar lingu un ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes.
50Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā.
51Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to pašu, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt.
52Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejas piemalei un līdz pat Ekrones pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai.
53Un kad Israēla bērni griezās atpakaļ no karstās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni.
54Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un to nesa uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī.
55Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, savam karapulku virspavēlniekam: „Kā dēls ir šis zēns, Abner?“ Tad Abners viņam atbildēja: „Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak ķēniņ, to es nezinu!“
56Tad ķēniņš Sauls sacīja: „Pajautā, kā dēls ir šis zēns!“
57Kad nu Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā.
58Tad Sauls viņam jautāja: „Kā dēls tu esi, jaunekli?“ Un Dāvids atbildēja: „Tava kalpa, betlēmieša Isaja, dēls.“
Pašlaik izvēlēts:
PIRMĀ SAMUELA 17: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.