1. Ķēniņu 3:1-28
1. Ķēniņu 3:1-28 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Salamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis uzcelt nedz pats savu namu, nedz Tā Kunga namu, nedz mūri apkārt Jeruzālemei. Bet tauta vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstienēm, jo līdz tam laikam Tā Kunga Vārda mājoklis vēl nebija uzcelts. Kaut gan Salamans mīlēja To Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus, tomēr viņš arī mēdza uz augstienēm upurēt kaujamos upurus un kvēpināt. Tā nu ķēniņš devās uz Gibeonu, lai nestu tur kaujamos upurus, jo tā tolaik bija galvenā upurēšanas vieta augstienēs. Uz šā altāra vien Salamans upurēja kādu tūkstoti dedzināmo upuru. Kādu nakti Gibeonā Tas Kungs Salamanam parādījās sapnī. Un Tas Kungs sacīja: "Saki man, ko lai Es tev dodu?" Un Salamans sacīja: "Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja Tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu joprojām šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa. Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi Savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt. Un Tavs kalps atrodas Tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst, nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ. Un tādēļ dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo Tavu lielo tautu?" Un šis vārds patika Tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis. Un Tas Kungs viņam atbildēja: "Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt, tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: un tāda kā tu starp ķēniņiem nebūs visā tavā mūžā. Un, ja vien tu staigāsi Manus ceļus, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es vēl arī pagarināšu tava mūža dienas." Un Salamans pamodās: un, lūk, tas bija sapnis, bet viņš gāja uz Jeruzālemi un nostājās Tā Kunga derības šķirsta priekšā, un viņš nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem. Tolaik atnāca divas netiklas sievas pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. Un viena sieva sacīja: "Mans Kungs, es dzīvoju ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā. Un notika, ka trešajā dienā, pēc tam kad es biju dzemdējusi, arī šī sieva dzemdēja. Un mēs bijām abas kopā, un neviena sveša cilvēka nebija pie mums tanī namā, kā vienīgi mēs divas vien bijām tanī namā. Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū. Bet tā naktī piecēlās un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un tā to lika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa guldīja pie manām krūtīm. Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un redzi, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta, un redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi." Bet otra sieva sacīja: "Nebūt tā nav: mans dēls ir tas dzīvais, bet tavs dēls ir pagalam." Un šī atkārtoti sacīja: "Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais." Un tā viņas runāja ķēniņa priekšā. Tad ķēniņš sacīja: "Tā viena sieva saka: dzīvais dēls - tas ir mans dēls, bet mirušais - tas ir tavs dēls. Bet tā otra saka: tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais." Un ķēniņš pavēlēja: "Atnesiet man zobenu." Un tie atnesa ķēniņam zobenu. Un ķēniņš sacīja: "Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai." Tad tā sieva, kurai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam - jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad - un sacīja: "Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nāvēt gan viņu nenonāvējiet." Bet otra sacīja: "Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet to." Bet ķēniņš atbildēja un sacīja: "Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte." Un viss Israēls dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemīt Dieva gudrība tiesu spriest.
1. Ķēniņu 3:1-28 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Salamans saradojās ar Ēģiptes ķēniņu faraonu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis uzcelt ne pats savu namu, nedz tā Kunga namu, nedz mūri apkārt Jeruzālemei. Bet tauta tomēr joprojām vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstajiem kalniem, jo līdz tam laikam tā Kunga vārda mājoklis vēl nebija ticis uzcelts. Kaut gan Salamans mīlēja to Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus, tad tomēr viņš pats arī vēl mēdza uz kalniem gan upurēt kaujamos upurus, gan kvēpināt. Tā nu ķēniņš devās uz Gibeonu, lai nestu tur kaujamos upurus, jo tā tolaik bija galvenā upuru vieta kalnos. Uz šā altāra vien Salamans upurēja kādu tūkstoti dedzināmo upuru. Kādu nakti Gibeonā tas Kungs Salamanam parādījās sapni. Un tas Kungs sacīja: „Saki man, ko lai Es tev dodu?“ Un Salamans sacīja: „Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis joprojām pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa. Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt. Un tavs kalps atrodas tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ. Un tādēļ dodi savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo tavu skaitliski tik ievērojamo tautu?“ Un šis vārds patika tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis. Un tas Kungs viņam atbildēja: „Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt, Tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis, un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: tāds ķēniņš kā tu nav vēl bijis visu laiku. Un ja tu vien staigāsi manus ceļus ar vēlēšanos sargāt manus nolikumus un manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es arī vēl pagarināšu tava mūža dienas.“ Un Salamans pamodās: un lūk, tas bija sapnis, bet viņš gāja uz Jeruzālemi un nostājās tā Kunga derības šķirsta priekšā, un viņš nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem. Tolaik atnāca divas netiklas sievietes pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. Un viena sieva sacīja: „Mans kungs, es dzīvoju ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā. Un notika trešajā dienā pēc tam, kad es biju dzemdējusi, ka arī šī sieva dzemdēja. Un mēs bijām abas kopā, un neviens pats svešs cilvēks nav bijis pie mums tanī namā, kā vienīgi mēs divas vien esam bijušas tanī namā. Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū. Bet tā piecēlās nakti un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un tā to pielika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa pieguldīja manām krūtīm. Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un lūk, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta un, redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi.“ Bet otra sieva sacīja: „Nebūt tā nav: mans dēls ir tas dzīvais, un tavs dēls ir pagalam.“ Un šī atkārtoti sacīja: „Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.“ Un tā viņas saviem vārdiem apmainījās ķēniņa priekšā. Tad ķēniņš sacīja: „Tā viena sieva saka pastāvīgi: Viens, dzīvais dēls, tas ir mans dēls. Bet mirušais—tas ir tavs dēls. —Bet tā otra runā atkal nemitīgi: Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.“ Un ķēniņš pavēlēja: „Dabūjiet man zobenu.“ Un tie atnesa ķēniņam zobenu. Un ķēniņš sacīja: „Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai.“ Tad tā sieva, kuŗai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam—jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad—un tā sacīja: „Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, bet tikai nāvēt gan nenonāvējiet viņu.“ Bet otra sacīja: „Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet īo.“ Bet ķēniņš atbildēja un sacīja: „Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte.“ Un viss Israēls dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemita īstā Dieva gudrība, lai varētu spriest tiesu.
1. Ķēniņu 3:1-28 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Salamans noslēdza laulības līgumu ar Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un apņēma Faraona meitu un to ieveda Dāvida pilsētā, tiekams viņš pavisam uztaisīja savu namu un Tā Kunga namu un Jeruzālemes mūrus visapkārt. Bet ļaudis upurēja uz kalniem, jo līdz tam laikam vēl nams nebija uztaisīts Tā Kunga vārdam. Un Salamans mīlēja To Kungu, staigādams sava tēva Dāvida likumos, tomēr viņš upurēja un kvēpināja uz kalniem. Un ķēniņš nogāja uz Gibeonu, tur upurēt, jo tur bija lielais kalns; tūkstoš dedzināmos upurus Salamans upurēja uz šī altāra. Gibeonā Tas Kungs parādījās Salamanam nakts sapnī; un Dievs sacīja: lūdz, ko Man tev būs dot. Tad Salamans sacīja: Tu Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi parādījis lielu žēlastību, tā kā viņš Tavā priekšā ir staigājis patiesībā un taisnībā un sirds skaidrībā ar Tevi, un Tu viņam šo lielo žēlastību esi turējis un viņam dēlu devis, kas sēž uz viņa goda krēsla, tā kā tas šodien ir. Un nu Kungs, mans Dievs, Tu Savu kalpu esi cēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Un es vēl esmu jauns un nezinu ne iziešanu, ne ieiešanu. Un Tavs kalps ir likts Tavas tautas vidū, ko Tu esi izredzējis, kas ir liela tauta, ko nevar ne skaitīt ne pārskatīt aiz lielā pulka. Tad dodi nu Savam kalpam paklausīgu sirdi, Tavus ļaudis tiesāt un gudri izšķirt, kas labs un kas ļauns; jo kas prastu tiesāt šo Tavu tik lielu ļaužu pulku? Un šis vārds Tam Kungam labi patika, ka Salamans bija lūdzis šo lietu. Un Dievs uz to sacīja: tāpēc ka tu šo lietu esi lūdzis un sev neesi lūdzis garu mūžu, nedz sev esi lūdzis bagātību, nedz lūdzis savu ienaidnieku dvēseles, bet ka tu sev esi lūdzis saprašanu, tiesas lietas saprast, Redzi, tad Es daru pēc tava vārda. Redzi, Es tev dodu gudru un prātīgu sirdi, ka tāds kā tu pirms tevis nav bijis un pēc tevis vairs necelsies tāds kā tu. Un arī ko tu neesi lūdzis, Es tev dodu, arī bagātību un godu, ka tāds kā tu neviens nebūs starp ķēniņiem visā tavā mūžā. Un ja tu staigāsi Manos ceļos, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, itin kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, tad Es tev došu arī garu mūžu. Un kad Salamans uzmodās, redzi, tad tas bija sapnis. Un viņš nāca uz Jeruzālemi un nostājās Tā Kunga derības šķirsta priekšā un upurēja dedzināmos upurus un nesa pateicības upurus un taisīja visiem saviem kalpiem dzīres. To brīdi nāca divas maukas pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. Un viena sieva sacīja: mans kungs, es un šī sieva dzīvojām vienā namā, un es pie viņas namā esmu dzemdējusi. Un notikās trešā dienā, kad es biju dzemdējusi, tad šī sieva arīdzan dzemdēja. Un mēs bijām kopā, un neviena sveša cilvēka pie mums nebija namā, bet mēs divas vien bijām namā. Un šīs sievas dēls naktī nomiris, tāpēc ka viņa to nogulējusi. Un nakts vidū tā ir cēlusies un paņēmusi manu dēlu no maniem sāniem, kamēr tava kalpone gulēja, un to likusi savā klēpī, un savu mirušo dēlu tā atkal ir likusi manā klēpī. Kad es nu no rīta cēlos savu dēlu zīdīt, redzi, tad tas bija nomiris? Bet rītā es viņu labi aplūkoju, un redzi, tas nebija mans dēls, ko es biju dzemdējusi. Tad otra sieva sacīja: nē, bet dzīvais, tas ir mans dēls, un mirušais, tas ir tavs dēls. Un šī atkal sacīja: nē, bet mirušais ir tavs dēls, un dzīvais ir mans dēls. Tā tās runāja ķēniņa priekšā. Tad ķēniņš sacīja: šī saka: dzīvais ir mans dēls un mirušais ir tavs dēls. Un tā otra atkal saka: mirušais ir tavs dēls un dzīvais ir mans dēls. Un ķēniņš sacīja: atnesiet man zobenu. Un tie atnesa zobenu pie ķēniņa. Tad ķēniņš sacīja: pārcērtiet dzīvo bērnu divējos gabalos un dodiet vienai vienu gabalu un otrai otru. Bet sieva, kam dzīvais bērns piederēja, sacīja uz ķēniņu (jo viņas sirds iekarsa par savu bērnu un tā sacīja): mans kungs! Dodat viņai dzīvo bērnu, tikai kaut to nenokaujat! Bet otra sacīja: lai tas nav ne mans, ne tavs, cērtat viņu uz pusēm! Tad ķēniņš atbildēja un sacīja: dodiet viņai dzīvo bērnu un nenokaujiet to! Tā ir viņa māte. Un viss Israēls dzirdēja šo spriedumu, ko ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņu; jo tie redzēja, ka Dieva gudrība bija iekš viņa, tiesu spriest.