Salamans saradojās ar Ēģiptes ķēniņu faraonu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis uzcelt ne pats savu namu, nedz tā Kunga namu, nedz mūri apkārt Jeruzālemei.
Bet tauta tomēr joprojām vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstajiem kalniem, jo līdz tam laikam tā Kunga vārda mājoklis vēl nebija ticis uzcelts.
Kaut gan Salamans mīlēja to Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus, tad tomēr viņš pats arī vēl mēdza uz kalniem gan upurēt kaujamos upurus, gan kvēpināt.
Tā nu ķēniņš devās uz Gibeonu, lai nestu tur kaujamos upurus, jo tā tolaik bija galvenā upuru vieta kalnos. Uz šā altāra vien Salamans upurēja kādu tūkstoti dedzināmo upuru.
Kādu nakti Gibeonā tas Kungs Salamanam parādījās sapni. Un tas Kungs sacīja: „Saki man, ko lai Es tev dodu?“
Un Salamans sacīja: „Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis joprojām pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa.
Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt.
Un tavs kalps atrodas tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ.
Un tādēļ dodi savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo tavu skaitliski tik ievērojamo tautu?“
Un šis vārds patika tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis.
Un tas Kungs viņam atbildēja: „Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt,
Tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis, un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis.
Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: tāds ķēniņš kā tu nav vēl bijis visu laiku.
Un ja tu vien staigāsi manus ceļus ar vēlēšanos sargāt manus nolikumus un manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es arī vēl pagarināšu tava mūža dienas.“
Un Salamans pamodās: un lūk, tas bija sapnis, bet viņš gāja uz Jeruzālemi un nostājās tā Kunga derības šķirsta priekšā, un viņš nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem.
Tolaik atnāca divas netiklas sievietes pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā.
Un viena sieva sacīja: „Mans kungs, es dzīvoju ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā.
Un notika trešajā dienā pēc tam, kad es biju dzemdējusi, ka arī šī sieva dzemdēja. Un mēs bijām abas kopā, un neviens pats svešs cilvēks nav bijis pie mums tanī namā, kā vienīgi mēs divas vien esam bijušas tanī namā.
Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū.
Bet tā piecēlās nakti un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un tā to pielika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa pieguldīja manām krūtīm.
Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un lūk, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta un, redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi.“
Bet otra sieva sacīja: „Nebūt tā nav: mans dēls ir tas dzīvais, un tavs dēls ir pagalam.“ Un šī atkārtoti sacīja: „Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.“ Un tā viņas saviem vārdiem apmainījās ķēniņa priekšā.
Tad ķēniņš sacīja: „Tā viena sieva saka pastāvīgi: Viens, dzīvais dēls, tas ir mans dēls. Bet mirušais—tas ir tavs dēls. —Bet tā otra runā atkal nemitīgi: Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.“
Un ķēniņš pavēlēja: „Dabūjiet man zobenu.“ Un tie atnesa ķēniņam zobenu.
Un ķēniņš sacīja: „Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai.“
Tad tā sieva, kuŗai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam—jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad—un tā sacīja: „Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, bet tikai nāvēt gan nenonāvējiet viņu.“ Bet otra sacīja: „Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet īo.“
Bet ķēniņš atbildēja un sacīja: „Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte.“
Un viss Israēls dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemita īstā Dieva gudrība, lai varētu spriest tiesu.
Bībeles lietotne
Bible App for Kids
