ĪJABA 33
33
1„Bet toties tu pats, ījab, uzklausi tagad manu runu un uzņem visus manus vārdus ar labi plati atvērtu ausi!
2Ievēro, ja es tagad atveru savu muti un mana mēle liek sevi visvairāk dzirdēt,
3Tad mani vārdi ir vaļsirdīgi un atklāti kā mana sirds, un ko manas lūpas zina, to tās ari izrunā neviltoti un nopietnībā.
4Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību.
5Ja tu to spēj, tad atspēko mani; apbruņojies ar stingriem pierādījumiem un dodies pret mani cīņā!
6Redzi, es esmu tāds pats kā tu, ja nākas stāties Dieva priekšā, ari es esmu ņemts no zemes.
7Nē, mana bardzība lai nesabaida tevi, un pārmetumi, kādus es pret tevi vēršu, lai nav tev par smagiem!
8Tu jau esi pats runājis, manām ausīm klausoties, un es esmu skaidri sadzirdējis atskanam no tavas mutes šādus tavus vārdus:
9Es esmu nevainīgs, bez jebkāda nozieguma, šķīsts, man nav nekādu pār-kāpumu!
10Tiešām, Dievs nepamatoti piekopj naidīgu rīcību pret mani; Viņš manī saskatu savu ienaidnieku.
11Viņš manas kājas liek siekstā, stingri uzmana visus manus ceļus.
12Redzi, tur tev nav taisnības, man tev ir jāatbild, jo Dievs ir daudz augstāks nekā cilvēks.
13Kādēļ tu esi izteicis pret Viņu pārmetumus, ka Viņš tev uz taviem vārdiem nedodot nekādu atbildi?
14Patiesībā Dievs runā vienreiz un ari vēl otrreiz, bet to vairs ļaudis neievēro.
15Sapnī, nakts parādībās, kad jo dziļš miegs nolaidies pār cilvēku, kad tas īsā snaudā iemidzis savā guļamā vietā,
16Tad vienmēr Viņš atvef cilvēka ausi un brīdina ļaudis ar biedinājumu, apstiprina ar zīmogu, tiem iedveš bijību,
17Lai cilvēku atturētu un atrautu no nodomātā ļaunā darba un īstu vīrieti pasargātu no lepnības un pārmērīgas pašiedomības,
18Lai paglābtu viņa dvēseli no apakšzemes un viņa dzīvību no bojā ejas caur nāves zobenu vai nāves šautru.
19Viņš to audzina un pārmāca ari ar ilgstošām un smagu ciešanu pilnām sāpēm uz tā gultas, lauzīdams viņam visus viņa kaulus,
20Tā ka viņam riebj paša dzīvei nepieciešama dienišķā maize, un viņa ēstgribai pat viņa mīļākais ēdiens;
21Viņa miesa izdilst, ka tur nepaliek ko redzēt, un viņa kauli izspiežas, kas citkārt nebija redzami.
22Tiešām, viņa dvēsele ir jau tuvu klāt pie kapa, un viņa dzīvība vietai, kufā valda tikai nāves vara.
23Un ja nu tad pār viņu stāv kāds eņģelis kā starpnieks un aizbildnis, kā viens no tūkstošiem, lai nodotu liecību par cilvēka taisnīgumu,
24Un ja tas tad par viņu apžēlojas un saka: Izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, io es esmu atradis izpirkšanas maksu,
25Tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās.
26Viņš tad nāk ar lūgšanām pie Dieva, un Dievs viņu iepriecina; Dievs ļauj viņam skatīt lielā sirdspriekā savu vaigu, un Dievs tad atdod cilvēkam viņa taisnību.
27Tāds tad jūtas cilvēku starpā uz taisnas takas un atzīstas: Es biju grēkojis, aizkāris taisnību, bet tomēr tas nav man pieskaitīts par ļaunu!
28Dievs izglāba manu dvēseli no bojā ejas kapā, un mana dzīvība priecājas, skatīdama gaismu!
29Redzi, to visu dara tas stiprais Dievs un dara to cilvēkam div-un trīskārt,
30Lai viņa dvēseli atturētu no kapa, lai dotu viņam iespēju dzīvības gaismas apstarotam tikt.
31Ievēro labi, ījab, uzklausies mani, esi klusu un ļauj man runāt!
32Ja tev kas ko sacīt, tad atspēko mani; runā, jo man būtu visai patīkami tevi attaisnot!
33Bet ja tev nav iespējams neko teikt, tad klausi mani; ciet klusu, un es tev mācīšu gudrību!“
Pašlaik izvēlēts:
ĪJABA 33: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.