JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 6
6
1Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas t. i. Tiberijas jūpai.
2Bet viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko viņš darīja slimajiem.
3Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar saviem mācekļiem.
4Bet jūdu Lieldienas svētki bija tuvu.
5Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz laužu nāk pie viņa, viņš sacīja uz Filipu: „Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?“
6Bet to viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.
7Filips viņam atbildēja: „Par divisimts sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.“
8Tad viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam saka:
9„Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?“
10Jēzus sacīja: „Lieciet, lai ļaudis apsēstas!“ Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās—vīriešu vien kādi pieci tūkstoši.
11Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās.
12Bet kad viņi bija paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: „Salasait atli-kušās druskas, lai nekas neiet bojā!“
13Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši.
14Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi viņš bija darījis, tie sacīja: „Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.“
15Bet Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.
16Kad nu vakars metās, viņa mācekļi nogāja pie jūfas.
17Un iekāpuši laivā, aizbrauca pāri jūjrai uz Kapernaumu. Bija iestājusies jau tumsa, bet Jēzus vēl nebija pie tiem atnācis.
18Un jūra cēlās, stipram vējam pūšot.
19Kad nu viņi bija nobraukuši divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas#6.19 4-5 km.), tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un tuvojamies laivai, un izbijās.
20Bet viņš sacīja tiem: „Es tas esmu, nebīstieties!“
21Tad viņiem gribējās vinu ņemt laivā, un tūdaļ laiva sasniedza malu, kurp tie brauca.
22Otrā dienā ļaudis, kas bija palikuši viņpus jūras, uz krasta stāvēdami, noprata, ka tur citas laivas nebija bijis, kā tikai viena, un ka Jēzus nebija kopā ar mācekļiem kāpis laivā, bet mācekļi bija aizbraukuši vieni paši.
23Tanī laikā no Tiberijas nāca citas laivas tuvu pie tās vietas, kur tie bija ēduši maizi, ko Kungs bija svētījis.
24Kad nu ļaudis noprata, ka ne Jēzus, ne viņa mācekļi nav vairs tur, tie iekāpa laivās un aizbrauca uz Kapernaumu, meklēdami Jēzu.
25Un atraduši viņu otrā malā, tie viņam sacīja: „Rabi, kad tu esi atnācis šurp?“
26Jēzus viņiem atbildēja: „Patiesi, patiesi, es jums saku, jūs mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši.
27Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs viņu ir apzīmogojis.“
28Tad tie viņam sacīja: „Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?“
29Jēzus atbildēja viņiem: „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko viņš sūtījis.“
30Tad tie sacīja viņam: „Kādu zīmi tu rādi, lai mēs to redzēdami tev ticam? Ko tu darīsi?
31Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.“
32Jēzus viņiem sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod īsto debessmaizi:
33Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.“
34Tie viņam sacīja: „Kungs, dod mums vienumēr šo maizi!“
35Jēzus sacīja viņiem: „Es esmu dzīvības maize. Kas pie manis nāk, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps ne mūžam.
36Bet es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat.
37Katrs, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un, kas nāk pie manis, to es tiešām neatstumšu.
38Jo es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis,
39Bet tā ir mana sūtītāja griba, lai no visa, ko viņš man devis, es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā—pastarā dienā.
40Jo tāda ir mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība, un es viņu celtu augšā pastarā dienā.“
41Tad jūdi sāka kurnēt par viņu, ka viņš bija sacījis: „Es esmu maize, kas no debesīm nākusi,“
42Un sacīja: „Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīs-tam? Kā tad nu viņš saka: Es esmu nācis no debesīm?“
43Bet Jēzus atbildēja viņiem: „Nekurniet savā starpā!
44Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis, un es viņu celšu augšā pastarā dienā.
45Ir rakstīts praviešos: Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no viņa mācījies, nāk pie manis.
46Nevis it kā kāds Tēvu būtu redzējis, kā vien Tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis.
47Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīga dzīvība.
48Es esmu dzīvības maize.
49Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši.
50Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst, km.
51Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.“
52Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: „Kā viņš mums var dot ēst savu miesu?“
53Bet Jēzus tiem sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs neēdat Cil-vēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jum dzīvības nav sevī.
54Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā.
55Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens.
56Kas manu miesu bauda un manas asinis dzer, paliek manī, un es viņā.
57Itin kā mani sūtījis dzīvais Tēvs, un es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas mani bauda, būs dzīvs manī.
58Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi.“
59To viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā.
60Tad daudzi no viņa mācekļiem sacija: „Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?“
61Bet kad Jēzus noprata, ka viņa mācekļi par to kurn, viņš sacīja tiem: „Vai tas jums ir par piedauzību?
62Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur viņš iepriekš bijis?
63Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība.
64Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic.“ Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas viņu nodos.
65Un viņš sacīja: „Tāpēc es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav Tēva dots.“
66No šī brīža daudzi viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja viņam līdz.
67Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmitiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?“
68Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,
69Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.“
70Jēzus atbildēja viņiem: „Vai es neesmu izredzējis jūs divpadsmitus? Bet viens no jums ir velns.“
71Bet viņš domāja Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu; jo tas pēc viņu nodeva, lai gan viņš bija viens no tiem divpad-smitiem.
Pašlaik izvēlēts:
JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 6: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.