VĒSTULE EBRĒJIEM 6:10-20

Jo Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat. Bet mēs gribam, lai katrs no jums parāda to pašu centību, lai pastāvētu pilnīgā cerībā līdz galam, Ka jūs netopat kūtri, bet sekojat tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus. Jo Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad viņam nebija lielāka pie kā zvērēt, zvērēja pie sevis paša, Sacīdams: „Tiešām, svētīdams es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.“ Un tā, pacietīgi gaidījis, viņš saņēma apsolīto. Jo cilvēki zvēr pie kaut kā lielāka, un zvērests ir viņiem par apstiprinājumu, lai izbeigtu katru pretrunu. Gribēdams apsolījuma mantiniekiem vēl vairāk parādīt savu negrozāmo gribu, Dievs tāpēc to ir apstiprinājis ar zvērestu, Lai šīs divas negrozāmās lietas—un Dievam taču nebija iespējams melot—būtu par stipru paskubinājumu mums, kas esam meklējuši glābiņu, satverot gaidāmo cerību. Tā mums ir par drošu un stipru dvēseles enkuru, kas sniedzas iekšā aiz priekškara, Kur Jēzus par mums iegājis kā ceļvedis, kļūdams uz mūžiem par augsto priesteri pēc Melchisedeka kārtas.