PIRMĀ LAIKU 17
17
1Un notika, kad Dāvids bija atgriezies savā namā, tad Dāvids sacīja pravietim Nātānam; „Redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet tā Kunga derības šķirsts mīt zem telts drānām.“
2Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: „Dari itin visu, kas vien ir tavā sirdsprātā, jo Dievs ir ar tevi!“
3Bet tanī pašā naktī notika, ka Dieva vārds atklājās Nātānam, sacīdams viņam:
4Noej un saki manam kalpam Dāvidam: Tā saka tas Kungs: Tu nedrīksti man celt dzīvojamo namu!
5Jo Es neesmu dzīvojis nevienā namā, sākot no tās dienas, kopš Es Israēla tautu esmu izvedis laukā no Ēģiptes, līdz šai dienai, bet Es esmu gājis no telts uz telti un no dzīvokļa uz dzīvokli.
6Un vai Es esmu visu to laiku, kamēr Es esmu staigājis ar visu Israēlu, runājis vārdu uz kādu no Israēla soģiem, kam Es esmu pavēlējis ganīt savu tautu, sacīdams: Kādēļ jūs Man neesat uzcēluši ciedru namu?
7Tāpēc tev tagad ir tā jāsaka manam kalpam Dāvidam: Ta saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no avīm, lai tu kļūtu par vadoni manai Israēla tautai.
8Un Es esmu bijis ar tevi itin vistu:, kur vien tu esi gājis, un Es esmu izdeldējis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu tev sagādājis slavenu vārdu, tādu pašu, kāds vārds ir visiem lielajiem virs zemes.
9Un Es gribu ierādīt savai tautai Israēlam vietu, un Es to tur iedēstīšu, lai tā savvaļā dzīvotu un turpmāk vairs netiktu satraukta un lai varmākas to vairs tā neizposta, kā tas bija iesākumā
10Un vēl tai laikā, kad Es iecēlu soģus pār savu Israēla tautu; Es gribu pazemot visus tavus ienaidniekus, un bez tam Es tev daru zināmu, ka tas Kungs tev uzcels namu.
11Un reiz notiks, kad tavu dienu skaits būs piepildījies un tev būs jāiet pie saviem tēviem, tad pēc tavas nāves Es likšu tev celties pēcnācējiem, kas tev sekos, un radīsies kāds no taviem dēliem, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības varu.
12Tas Man uzcels namu, un Es viņa troni nostiprināšu uz mūžīgiem laikiem.
13Un Es tam būšu par tēvu, bet viņš Man būs par dēlu, un savu žēlastību Es neatraušu no viņa, kā Es to gan esmu atrāvis no tava priekšgājēja.
14Bet Es viņu ielikšu savā namā un savā ķēniņa valstībā uz mūžīgiem laikiem, un viņa tronis pastāvēs mūžīgi!“
15Kā visi šie vārdi un visas šīs parādības mācīja, tā Nātāns to pateica Dāvidam.
16Un ķēniņš Dāvids gāja un metās tā Kunga priekšā zemē un lūdza: „Kas gan es esmu, Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu esi mani līdz šejienei vadījis?
17Un tas vēl ir licies tavās acīs pārāk maz, ak Dievs, bet Tu vēl attieksmē uz sava kalpa dzimtu esi runājis par tāliem nākošiem laikiem, un Tu esi mani uzlūkojis par piederīgu tādai cilvēku kārtai, kas ļoti augsti cienīta, Kungs, mans Dievs!
18Un ko gan lai vēl Dāvids spētu Tev pateikt, zīmējoties uz godu, kāds tavam kalpam piešķirts? Bet Tu jau pats pazīsti savu kalpu!
19Ak Kungs, sava kalpa labad un pēc tava paša sirds nodoma Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai visas šīs varenās lietas kļūtu zināmas.
20Kungs, nav neviena, kas ir tāds kā Tu, un nav neviena cita dieva, atskaitot Tevi vienīgi, pēc visa tā, ko mēs esam ar savām ausīm dzirdējuši.
21Un kur gan ir kāda cita tauta virs zemes, kas līdzinātos tavai Israēla tautai, kuļru Dievs pats sev ir devis, lai to izglābtu sev par īpašu tautu un lai sev celtu lielu un bijājamu vārdu ar lieliem un brīnišķīgiem darbiem, izdzīdams pagānu tautas savas tautas acu priekšā, ko Tu pats atbrīvoji no Ēģiptes.
22Un Tu esi savu tautu Israēlu iecēlis sev par tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi kļuvis viņu Dievs.
23Bet nu tagad, Kungs, lai tas apsolījums, ko Tu esi izteicis savam kalpam un viņa namam, lai tas īstenotos kā patiesība uz mūžīgiem laikiem, un dari, kā Tu esi sacījis!
24Un tavs vārds būs ar to pierādījies par patiesu un augs mūžīgā godā, kad sacīs: „Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, ir Dievs pār Israēlu un Israēla labā,“ un Tava kalpa Dāvida nams pastāvēs stiprs tavā priekšā!
25Jo Tu pats, mans Dievs, esi darījis zināmu savam kalpam atklāsmi, ka Tu gribi viņam uzcelt namu, un tādēļ tavs kalps ir iedrošinājies nākt ar šo lūgšanu tava vaiga priekšā.
26Un nu tagad, Kungs, Tu esi Dievs, un Tu esi savam kalpam šīs labās vēstis vēstījis,
27Un lai tad nu Tev labpatiktu svētīt sava kalpa namu, lai tas pastāvētu mūžīgi Tavā priekšā, jo ko Tu, Kungs, esi svētījis, tas ir svētīts mūžīgi!“
Pašlaik izvēlēts:
PIRMĀ LAIKU 17: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.