1. Mozus 2

1Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. 2Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. 3Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis. 4Šis ir stāsts par debesīm un zemi, kad tās tapa radītas. Laikā, kad Dievs Tas Kungs zemi un debesis radīja, 5zemes virsū vēl nebija neviena lauku krūma un vēl neviena lauku zāle nezēla, jo Dievs Tas Kungs vēl nebija licis lietum līt pār zemi, un vēl nebija neviena cilvēka, kas zemi koptu. 6Tad avotu ūdeņi cēlās no zemes un apūdeņoja visu zemes virsu. 7Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli. 8Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. 9Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam. 10Un upe iztecēja no Ēdenes apūdeņot dārzu; un no turienes tā dalījās četrās galvenās straumēs: 11vienas vārds ir Pišona, tā plūst apkārt visai Havilas zemei, kur ir zelts. 12Un šīs zemes zelts ir labs. Tur ir arī aromātiski sveķi un onikss. 13Otras upes vārds ir Gihona, tā plūst apkārt visai Kuša zemei. 14Bet trešās upes vārds ir Hidekela, tā plūst austrumos no Asuras. Ceturtās upes vārds ir Eifrata. 15Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu. 16Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: "No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, 17bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi." 18Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam." 19Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds. 20Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus, bet viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu. 21Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu. 22Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. 23Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. 24Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu." 25Un tie abi - cilvēks un viņa sieva - bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā.

Sélection en cours:

1. Mozus 2: RT65

Surbrillance

Copier