LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 8
8
1Pēc tam gadījās, ka viņš staigāja pa pilsētām un miestiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie viņa,
2Kā arī dažas sievietes, kuļras viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļauni gari,
3Un Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, Zuzanna un daudz citas sievas, kas no sava padoma viņam gādāja uzturu.
4Bet kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie viņa sanāca, tad viņš runāja līdzībā:
5„Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā un to samina, un putni gaisā to apēda.
6Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma.
7Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca.
8Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.“ To sacījis, viņš sauca: „Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!“
9Bet viņa mācekļi viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot?
10Bet viņš sacīja: „Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.
11Bet šī ir tā līdzība: Sēkla ir Dieva vārds.
12Bet kas ceļmalā, ir tic, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop izglābti.
13Bet kas uz akmens, ir tic, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu bridi tic tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpias.
14Bet kas starp ērkšķiem krita, ir tic, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus.
15Bet kas labā zemē, ir tic, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.
16Un sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku nedz to liek apakš gultas, bet to liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu.
17Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā.
18Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties! Jo, kam ir, tam dos, un kam nav, tam atņems ari to, ko tas tur par savu.“
19Bet viņa māte un brāļi atnāca pie viņa un nevarēja viņam klāt tikt ļaužu dēļ.
20Un viņam deva ziņu un sacīja: „Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.“
21Bet viņš atbildēdams tiem sarija: „Mana māte un mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.“
22Un gadījās kādā dienā, ka viņš ar saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sarija: „Eima pāri uz otru ezera malu.“ Un tie nocēlās no malas.
23Bet tiem braucot, viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās.
24Un pie viņa piegājuši, tie viņu modināja, sacīdami: „Kungs Kungs, mēs grimstam!“ Bet viņs pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi.
25Bet viņš tiem sacīja: „Kur ir jūsu ticība?“ Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: „Kas tas tāds, ka viņš ari vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie viņam paklausa?“
26Un tie pārcēlās uz Geraziešu novadu, kas atrodas Galilejai iepretī.
27Kad viņš izkāpa malā, viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs.
28Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: „Ko tu gribi no manis, Jēzu, tu Visaugstākā Dieva Dēls? Es tevi lūdzu nemoki mani.“
29Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi.
30Tad Jēzus viņam jautāja: „Kā tevi sauc?“ Viņš sacīja: „Leģions.“ Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši.
31Tie viņu lūdza, lai viņš tiem nepavēlētu nobraukt bezdibenī.
32Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna. Un ļaunie gari viņu lūdza, lai atļaujot tiem ieiet cūkās—un viņš tiem to atļāva.
33Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka.
34Kad gani redzēja notikušo, tie aizbēga un stāstīja par to pilsētā un ciemos.
35Un ļaudis izgāja notikušo redzēt un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura ļaunie gari bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un viņi izbijās.
36Un ari tie, kas to bija redzējuši, atstāstīja viņiem, kā apsēstais bija tapis dziedināts.
37Un visi geraziešu apgabala iedzīvotāji lūdza viņu aiziet no viņiem, jo lielas bailes tos bija pārņēmušas. Un viņš iekāpa laivā un griezās atpakaļ.
38Bet vīrs, no kufa ļaunie gari bija izgājuši, lūdza atļaut tam palikt pie viņa. Bet Jēzus to atlaida, sacīdams:
39„Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis.“ Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.
40Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis viņu saņēma, jo visi viņu gaidīja.
41Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un nokritis Jēzum pie kājām, viņš to lūdza nākt viņa namā,
42Jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap to.
43Un kāda sieva, kas kopš divpadsmit gadiem sirga ar asiņošanu un kufu neviens nebija varējis dziedināt,
44Piegājusi no muguras, aizkāra viņa drēbju vīli, un tūdaļ asinstecēšana nostājās.
45Bet Jēzus jautāja: „Kas mani ir aizkāris?“ Un kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: „Meistar, ļaudis tev laužas virsū un tevi spiež.“
46Bet Jēzus sacīja: „Mani kāds ir aizkāris, jo es jūtu, ka spēks no manis ir izgājis.“
47Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija viņu aizkārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela.
48Bet viņš tai sacīja: „Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!“
49Un viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: „Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini mācītāju.“
50Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: „Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.“
51Un namā iegājis, viņš nevienam neatļāva iet līdz, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti.
52Un visi to apraudāja un nožēloja; bet viņš sacīja „Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.“
53Tad tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi,
54Bet viņs satvēra viņas roku un sauca: „Meitiņ, celies augšā!“
55Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un viņš pavēlēja tai dot ēst.
56Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.
Currently Selected:
LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 8: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
