OTRA SAMUELA 3
3
1Kaļ-š starp Saula namu un Dāvida namu ievilkās garumā; bet Dāvida nams kļuva jo dienas jo stiprāks un stiprāks, kamēr Saula nams jo dienas, ko tas nodzīvoja, kļuva vājāks.
2Dāvidam Hebronā tika dzemdēti šādi dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons no jezreēlietes Ahinoāmas.
3Viņa otrs dēls bija Kileābs no Abigailas, Karmela iemītnieka Nābala atraitnes; bet trešais dēls bija Absaloms no Maāchas, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas.
4Viņa ceturtais bija Adonijs, Hagitas dēls, un piektais bija Šefatja, Abitalas dēls.
5Bet sestais bija Itreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie visi tika Dāvidam dzemdēti Hebronā.
6Tik ilgi, kamēr starp Saula namu un Dāvida namu bija karš, Abners uzticīgi turējās Saula nama pusē un to stiprināja.
7Bet Saulam bija bijusi blakus sieva, vārdā Riepa, Ajas meita. Un Išbošets jautāja Abneram: „Kāpēc tu guli pie mana tēva blakus sievas?“
8Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem, un viņš sacīja: „Vai tad es esmu suņa galva Jūdā? Līdz šai dienai es esmu tava tēva Saula namam ir viņa radiem, ir viņa draugiem uzticīgi kalpojis un neesmu tevi nodevis Dāvida rokā, bet tu man šodien pārmet pārkā-pumu ar šo sievu!
9Lai Dievs mani, Abneru, tagad un nākotnē soda, ja es tagad to, ko tas Kungs Dāvidam ar zvērestu ir solījis, viņa labā neizdaru,
10Proti, ja es neatņemu ķēniņa varu Saula namam un neuzceļu Dāvida troni pār Israēlu un pār Jūdu no Dana līdz Bēršebai!“
11Un Išbošets nespēja atbildēt Abneram ne vārda, tādēļ ka tas viņu ļoti bijās.
12Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un lika viņam sacīt: „Kam šī zeme pieder? Noslēdz ar mani derību, redzi, tad mana roka būs ar tevi, lai visu Israēlu atgrieztu pie tevis.“
13Un Dāvids deva atbildi: „Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis; un proti: tu ne-drīksti manu vaigu redzēt, arī ne nākdams tieši mani satikt, iekāms tu nebūsi atvedis pie manis Michalu, Saula meitu.“
14Tai pašā laikā Dāvids nosūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, ar uzaicinājumu: „Atdod man Michalu, manu sievu, ko es sev ieguvu par simt filistiešu priekšādām!“
15Tad Išbošets lika to atņemt viņas vīram Paltiēlam, Laiša dēlam.
16Bet viņas vīrs gāja viņai līdzi un pavadīja viņu raudādams visu ceļu līdz Bachurimai; tikai tad, kad Abners viņu uzaicināja, lai viņš ejot un griežoties atpakaļ, viņš arī tiešām atgriezās savās mājās.
17Bet Abners bija sarunājies ar Israēla vecajiem un bija viņiem sacījis: „Jau ilgs laiks pagājis, kopš jūs esat vēlējušies Dāvidu sev par ķēniņu.
18Tad nu piepildiet to! Atminieties, ka tas Kungs ir apsolījis Dāvidam, sacīdams: Ar sava kalpa Dāvida roku Es izglābšu savu tautu, Israēlu, no filistiešu un no visu viņu ienaidnieku rokām.“
19Tāpat Abners bija slepeni vedis sarunas arī ar Benjamīna cilti, un pēdīgi Abners devās ceļā ar nolūku to pateikt arī Hebronā, Dāvidam pašam to dzirdot, sacīdams itin visu to, kas ļoti patika Israēlam un visiem Benjamīna cilts piederīgiem.
20Kad nu Abners divdesmit vīru pavadībā ieradās pie Dāvida Hebronā, un Dāvids sarīkoja Abneram un viņa vīriem, kas bija viņam līdzi, dzīres,
21Tad Abners sacīja Dāvidam: „Es tagad celšos, iešu un sapulcināšu visu Israēlu še pie sava kunga un ķēniņa, lai tie ar tevi noslēdz derību; tu būsi ķēniņš pār itin visu, ko vien tava dvēsele vēlēsies!“ Ar to Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja mierā.
22Un redzi, patreiz atgriezās Joābs ar Dāvida kalpiem no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu, bet Abners vairs nebija pie Dāvida Hebronā, jo viņš to bija atlaidis, un tas bija mierīgi aizgājis.
23Kad nu Joābs un viss tas karotāju pulks, kas bija pie viņa, atgriezās mājās, un Joābam tika pasacīts: „Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa, un tas viņu ir atlaidis, ka viņš netraucēts ir aizgājis,“
24Tad Joābs gāja pie ķēniņa un sacīja: „Ko tu esi izdarījis? Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis, bet kāpēc tu esi viņu atlaidis, un tas, savu ceļu iedams, ir aizgājis?
25Tev gan tikdaudz jāpazīst Abners, Nera dēls, lai saprastu, ka tas bija nācis tevi pievilt un ar nolūku izdibināt tavu došanos ceļā, ir tavu mājās pārnākšanu, un lai izpētītu itin visu, ko vien tu dari!“
26Un Joābs aizgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus pakaļ Abneram, un tie viņu atgrieza atpakaļ no Sīras avota; bet Dāvids to nezināja.
27Kad nu Abners atgriezās atpakaļ Hebronā, tad Joābs viņu ievilināja vārtu vidū, it kā viņš gribētu klusībā ar to parunāt, un tur viņš tam iedūra šķēpu vēderā, ka tas nomira, —lai tā atriebtu sava brāļa Asahēla asinis.
28Kad nu Dāvids to tikai pēc tam dzirdēja, tad viņš sacīja: „Es un mana ķēniņa valsts vara esam noziedzīgi Abnera, Nera dēla, asins izliešanā tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem!
29Lai atbildība krīt uz Joāba galvu un uz visu viņa tēvu ģinti! Lai Joāba namā turpmāk netrūkst nedz ar dzimuma slimībām saslimušo, nedz spitālīgo, nedz tādu, kas kritīs no zobena, nedz tādu, kuriem pietrūks maizes!“
30Kad nu Joābs un viņa brālis Abišajs bija Abneru nogalinājuši, tādēļ ka tas bija nonāvējis viņu brāli Asahēlu kaujā pie Gibeonas,
31Tad Dāvids pavēlēja Joābam un visiem ļaudīm, kas bija pie viņa: „Saplēsiet savas drēbes un aplieciet ap saviem gurniem maisus un sērojiet Abnera dēļ!“ Un ķēniņš Dāvids sekoja aiz Abnera šķirsta.
32Kad nu Abneru glabāja Hebronā, tad ķēniņš pacēla savu balsi un skaļi raudāja pie Abnera kapa, un kopā ar viņu raudāja arī visa tauta.
33Un ķēniņš veltīja Abneram šo raudu dziesmu: „Vai Abneram bija jāmirst, kā mirst bezdievīgais?
34Tavas rokas nebija saitēm sasietas, un tavas kājas neskāra vara važas; nē, tu esi kritis, kā krīt ļauna darītāju noziedznieku priekšā!“ Tad visa tauta raudāja par viņu vēl vairāk.
35Kad nu visa tauta, kas tur bija klāt, nāca pie Dāvida, lai to pierunātu ēst maizi, kamēr vēl bija diena, tad Dāvids zvērēja un sacīja: „Lai Dievs man dara šādi vai tādi, ja es baudīšu maizi vai kaut ko citu, pirms saule noriet!“
36Un visa tauta to lika vērā, un tas tiem labi patika; viss tas, ko ķēniņš darīja, tas bija labi visas tautas acīs.
37Un visa tauta, un vispār viss Israēls tanī dienā noprata, ka tas nebija bijis ķēniņa nodoms nonāvēt Abneru, Nera dēlu.
38Un ķēniņš sacīja saviem kalpiem: „Vai jūs nezināt, ka šeit šodien ir kritis liels vadonis un kapa pulku virspavēlnieks Israēla?
39Bet es, kaut ar! svaidīts par ķēniņu, esmu vēl pašlaik par nevarīgu, bet šie vīri, Cerujas dēli, tie manās acīs ir pārāk cietsirdīgi; tas Kungs pats lai atdara jauna darba darītājiem pēc viņu pašu ļaunuma!“
Currently Selected:
OTRA SAMUELA 3: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
