OTRA SAMUELA 2

1Pēc tam Dāvids vaicāja to Kungu, sacīdams: „Vai man būs noiet uz kādu no Jūdas pilsētām?“ Un tas Kungs tam atbildēja: „Jā, noej!“ Kad Dāvids tālāk jautāja: „Uz kurieni man būs iet?“ Tad viņš saņēma atbildi: „Uz Hebronu.“

2Tad Dāvids uz turieni nogāja kopā ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinomu un Abigailu, Nābala, Karmela iedzīvotāja, atraitni.

3Un Dāvids lika ari saviem karavīriem, kuri bija pie viņa, ikkatram ar savu ģimeni noiet uz turieni; un tie apmetās un dzīvoja Hebronas apkārtnes pilsētās.

4Tad nāca vīri no Jūdas un svaidīja Dāvidu par ķēniņu Jūdas ciltij. Kad nu Dāvidam tika paziņots, ka Jabešas ļaudis Gileādā Saulu ir aprakuši,

5Tad Dāvids nosūtīja vēstnešus pie Jabešas vīriem Gileādā un lika tiem sacīt: „Lai tā Kunga svētība nāk pār jums, ka jūs esat tādu mīlestību parā-dījuši Saulam, savam kungam, un esat viņu apglabājuši!

6Tad nu tagad lai tas Kungs jums parāda žēlastību un uzticību! Un ari es gribu jums atlīdzināt par to, ka jūs esat tā izdarījuši.

7Un nu, lai tagad jūsu rokas ir stipras paļāvībā, un kļūstiet drošsirdīgi viri! Gan Sauls, jūsu kungs, ir miris, bet Jūdas cilts ir mani svaidījusi sev par ķēniņu.“

8Bet Abners, Nera dēls, Saula kara pulku virspavēlnieks, ņēma Išbošetu, Saula dēlu, un aizveda viņu uz Mahanaimu.

9Un viņš to iecēla par ķēniņu pār Gileādu un par ašūriešiem, pār Jezreēlu, pār Ēfraimu un pār Benjamīnu, —vispār pār visu Israēlu.

10Un Išbošets, Saula dēls, bija četrdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš Israēlā, un viņš valdīja divus gadus; tikai Jūdas cilts turējās pie Dāvida.

11Bet laiks, kamēr Dāvids kā ķēniņš Hebronā valdīja pār Jūdas cilti, bija septiņi gadi un seši mēneši.

12Un Abners, Nera dēls, izgāja ar Išbošeta, Saula dēla, kalpiem no Mahanaimas un gāja uz Gibeonu.

13Un Joābs, Cerujas dēls, ari izgāja ar Dāvida kalpiem; abi pulki sastapās pie Gibeona dīķa un apmetās nometnē: vieni palika dīķa vienā krastā, bet otri dīķa otrā krastā.

14Tad Abners sacīja Joābam: „Lai taču jaunekļi uzstājas un lai mūsu acu priekšā uzved kapa rotaļas!“ Tad Joābs sacīja: „Labi, lai notiek!“

15Tad tie cēlās un nosoļoja garām pa pāriem, pēc skaita divpadsmit no Benjamīna Išbošeta, Saula dēla, priekšā un divpadsmit no Dāvida kalpiem.

16Tad ikviens sagrāba savu pre-tinieku stingri pie galvas un iedūra savu zobenu pretinieka sānos, un tie visi krita reizē; tāpēc šo vietu nosauca par—Chelkat ha Curim,#2.16 t.i. Asmeņu tīrums. un tā atrodas pie Gibeonas.

17Kad nu šinī dienā iedegās sīva kauja, tad Abners un Israēla karavīri tika sakauti un bēga no Dāvida kalpiem.

18Un tur bija arī trīs Cerujas dēli—Joābs, Abišajs un Asahēls, bet Asahēls bija tik ātrs kā stima laukā.

19Un Asahēls dzinās pakaļ Abneram un nenovērsās savā gaitā nedz pa labi, nedz pa kreisi, vajādams Abneru.

20Bet Abners atgriezās atpakaļ un sauca: „Vai tu neesi Asahēls?“ Tas atbildēja: „Es tas esmu.“

21Tad Abners tam sacīja: „Nogriezies no manis vai pa labi, vai pa kreisi, un satver sev kā gūstekni vienu no šiem jaunekļiem un paņem viņa ieročus!“ Bet Asahēls negribēja atstāties nost no viņa.

22Tad vēl reiz Abners viņam uzsauca: „Atstājies no manis! Kādēļ lai es tevi nogāžu pie zemes? Kā tad es varēšu pacelt savu vaigu tava brāļa Joāba priekšā?“

23Bet kad viņš negribēja atstāties tam sekot, tad Abners ar šķēpa otru galu iedūra viņam vēderā, tā šķēps tam izgāja cauri, un viņš tur nokrita pie zemes un turpat nomira, kur viņš apstājās. Bet visi, kas vien pie šīs vietas nonāca, kur Asahēls bija kritis un nomiris, apstājās mierā.

24Bet Joābs un Abišajs joprojām vajāja Abneru, un saule jau rietēja, kad tie nonāca pie Ammas pakalna, kas ir šaipus Giāhas pie ceļa uz Gibeona tuksnesi.

25Un Benjamīna dēli sapulcējās ap Abneru, saliedējās vienā pulkā un ieņēma vietu uz viena no pakalniem.

26Tad Abners uzsauca Joābam, sacīdams: „Vai lai zobens rij bez apstājas? Vai tu nezini, ka beigu cīņa būs līdz pēdējam vīram? Cik tad ilgi būs vēl jāgaida, līdz kamēr tu pavēlēsi saviem karotājiem, lai tie pārtrauc savu brāļu vajāšanu?“

27Un Joābs atbildēja: „Tik tiešām, ka Dievs dzīvo! Ja tu to nebūtu sacījis, tad varbūt tikai uz rīta pusi karotāji būtu mitējušies dzīties cits citam pakaļ!“

28Tad Joābs pūta taurē, un visi viņa ļaudis apstājās un vairs nevajāja Israēlu un pārtrauca cīņu.

29Bet Abners ar saviem vīriem gāja visu nākošo nakti un pārstaigāja Arābu tuksnesi; tie pārcēlās pāri Jardānai, izgāja caur visu Bitronas ieleju un, visu priekšpusdienu gājuši, tie nonāca Mahanaimā.

30Ari Joābs atgriezās no Abnera vajāšanas un sapulcināja visu karaspēku, un jundas pārbaudē no Dāvida vīriem iztrūka deviņpadsmit vīru un Asahēls.

31Bet Dāvida vīri bija nonāvējuši no Benjamīna, no Abnera vīriem, trīs simti sešdesmit vīrus; tie arī visi bija pagalam.

32Asahēlu Jūdas ļaudis pacēla un apraka viņa tēva kapā, kas atradās Betlčmē. Bet Joābs un vīna vīri gāja visu nakti, un rīta ausmā tie sasniedza Hebronu.

Currently Selected:

OTRA SAMUELA 2: LTV1965

Highlight

Copy